Klīniskā nāve pēc definīcijas ir sirdsdarbības un elpošanas apstāšanās, pēc tā aptuveni 4 minūšu laikā cilvēku var reanimēt, pēc tam iestājas neatgriezeniski bojājumi smadzenēs. Daudzi cilvēki šajā laika sprīdī, kamēr ir miruši bieži vien piedzīvo negaidītas atklāsmes par savu dzīvi. Un šis ir viens no tiem stāstiem.
2009. gada februārī man vajadzēja doties uz slimnīcu, lai veiktu vienkāršu procedūru. Es jutos mierīgs un atslābinājies, es gaidīju, kad mani iesauks operāciju zālē. Medmāsa atnāca pēc manis un aizveda mani uz zāli. Tur es nogūlos uz operāciju galda, medmāsas mani sagatavoja procedūrai. Es vēl aizvien jutos mierīgs un domāju par to, ka pēc šī te došos mājās pie savas sievas un meitām. Ķirurgs man pastāstīja par procedūras gaitu, man tiks pielietota vietējā anestēzija, kas sastāvēja no trīs injekcijām, no kurām es sajustu tikai pirmo.
Anesteziologs stāvēja man blakus, kad ķirurgs sāka veikt injekcijas. Pirmo es sajutu, otro vairs nē, bet kad man injicēja trešo, es atceros asas sāpes pierē, kas bija tik spēcīgas, it kā mani izsūktu ārā no mana ķermeņa, es „peldēju” prom no sava fiziskā ķermeņa.
Tad es stāvēju skaistā dārzā, kas bija akmens sienas apņemts, aiz šīs sienas es dzirdēju kā bērni spēlējās. Es biju pārņemts ar kaut ko, ko var izskaidrot kā pilnīgu mieru, mīlestību un harmoniju. Šajā dārzā es redzēju 3 mazas figūras spēlējamies, viņas bija prieka pārņemtas. Viņām īsti nebija seja, bet drīzāk spīdoša gaisma, kas likās sirsnīga. Viņas atnāca pie manis un mani ielenca, viņas neko neteica, bet viņas lika man domāt, ka es esmu drošībā un ka viss būs labi, kā arī to, ka vēl nav pienācis mans. Es atgriezos pie sava ķermeņa.
Nākošā lieta, ko atceros ir tas, ka es stāvēju operāciju zālē un noskatījos ārsti un medmāsas ārstēja manu ķermeni. Es noskatījos kā anesteziologs iebelza manas sirds apvidū, tad pēkšņi es lidinājos virs sevis un nokļuvu atpakaļ savā fiziskajā ķermenī, bet es vēl aizvien varēju dzirdēt bērnus spēlējamies un smejamies. Pēkšņi smiekli izgaisa un mani pārņēma panika. Es dzirdēju ķirurgu kliedzam kaut ko medmāsām, un man uz sejas atradās skābekļa maska, ko es centos noņemt.
Nākošais, ko atceros ir tas, ka es biju palātā ar trīs medmāsām, vienai no viņām es pajautāju, kas notika ar trīs bērniem, kas bija ar mani un jautāju kāpēc ārsts iebelza pa manām krūtīm, medmāsas krita panikā un pameta telpu. Pie manis vēlāk atnāca anesteziologs.
Es viņam izstāstīju par to, ko piedzīvoju. Viņš teica, ka viņi bija mani zaudējuši 2 minūtes un 20 sekundes, es neesot reaģējis uz elektrošoku, tāpēc viņš uzsācis sirds masāžu, uz kuru es arī nereaģēju, tāpēc viņš šokēja manu sirdi, man iebelžot. Viņš teica, ka tas nav iespējams, ka es kaut ko esmu redzējis, jo es biju bezsamaņā visu to laiku, viņš centās man to izskaidrot ar to, ka es esmu dzirdējis medmāsas par to runājam atlabšanas palātā.
Tomēr līdz pat šai dienai esmu pārliecināts, ka tas, ko piedzīvoju bija īsts. Kad atgriezos mājās pastāstīju par šo atgadījumu savai sievai, viņa izbrīnīta uz mani paskatījās un teica: „Tu taču atceries, ka man bija 3 spontānie aborti.” Es esmu simtprocentīgi pārliecināts, ka tas, ko satiku debesīs bija tās trīs mazās dzīvības.
