Es viņus dzirdēju17
528
4
Vienu dienu es runāju ar savu draudzeni iekš Skype.
Viņa teica, “Dažas dīvainas lietas ar mani notiek pēdējā laikā.”
Es atbildēju ar ātru “pastāsti man.”
“Es nekad īsti neesmu ticējusi tām spoku vai paranormālajām lietiņām līdz šim brīdim, tāpēc esmu nedaudz nervoza un man liekas, ka ar mani kaut kas nav kārtībā, bet ārsti neko psiholoģiski sliktu nav atraduši… Ja tu taisies domāt, ka es esmu traka, tad vienkārši pasaki, es iziešu. “
Uzreiz varēja pateikt, ka tam bija jābūt kam tiešām dīvainam. Esmu pārliecināts.
“Labi. Tad te nu tas ir,” viņa teica un tad sāka rakstīt savu stāstu.
“Tas sākās pirms dažām nedēļām pēc tam, kad izlasīju smieklīgu ķēdes vēstuli, ko nebiju nevienam pārsūtījusi. Es nebiu ne par ko domājusi par to jo, kā jau teicu, es tādām lietām neticu un ķēdes vēstulē bija kaut kas par radībām, kuras nēsā cilvēka ādu kas sajaucās ar cilvēku, es nezinu, bet tas viss sākās, kad izdzēsu to vēstuli.”
“Pirmoreiz tas sākās veikalā. Kad es stāvēju rindā, es redzēju, ka pārdevējs skatās uz mani.
Viņš smaidīja nedaudz biedējoši. It kā viņš neizmantotu savus muskuļus, lai smaidītu, bet gan, ka it kā te bija kāds, kurš ar diviem pirkstiem uzvelk smaidu no viņa lūpām.
Es zinu, ka tas izklausās stulbi, vai ne?
Jebkurā gadījumā, es pieklājīgi pasmaidīju viņam atpakaļ un paņēmu savas pārtikas preces, kad viņš beidza tās salikt maisos. Es atbrīvoju roku un pateicos par to, ko viņš izdarīja. Un tas tad notika.
Viņa lūpas pakustēja, un viņš zemā balsī teica “Nav par ko, jaunkundz.”
Es kādu brīdi tur šokā stāvēju. Nodomāju, ka esmu vienkārši nogurusi, jo tas nekādā veidā nevarēja notikt.
Nākamajā dienā es gāju pa ielu. Gaiss bija auksts un es izbaudīju visas tuvojošā rudens smaržas un sajūtas.
Un tad tas notika atkal. Es redzēju sievieti, kura skatās manī. Viņa nenovērsās no manis ne uz mirkli. Sievietei bija tas pats baismīgais smaids. Tas lika man justies neērti. Kad viņa nonāca man tuvāk, sieviete sāka ar mani runāt:
“Jauks laiks šodien, vai ne, jaunkundz?”
Un tad pamāja ar galvu, un turpināja iet.
Daži citi cilvēki bija ar mani runājuši kopš tā laika.
Tās vienmēr bija tādas nekaitīgas lietas kā, piemēram, “Vai jums nevajag palīdzēt, jaunkundz?” vai “Jūs izskatāties jauki šodien”, nekas ļauns, viņi visi bija draudzīgi, kaut gan viņiem visiem bija tas biedējošais smīns, bet, kad tas notika, VIENMĒR tas bija ļoti biedējoši.
Es nezinu, bet vienmēr, kur es eju, es varēju dzirdēt balsis no konkrētajiem cilvēkiem.
Es pat to teicu savam ārstam, bet viņš bija drošs, ka tas nevarēja notikt. Bet es zinu, ka ir. Tas NOTIEK ar mani.”
Atklāti, es biju samulsis kā sūds.
“Skaties, tas viss ir forši, bet, umm, cilvēki runā ar tevi un saka jaukas lietas, tas nav nekas paranormāls, pat ja viņi dīvaini smaida…”
Tā bija nākamā lieta, ko viņa teica, kas sajauca man galvu.
“Tā ir atbilde, kuru jebkurš cilvēks man teiktu. Bet te ir viena lieta:
Kaut kādā veidā es dzirdu tos cilvēkus runājot, kad es nevaru dzirdēt neko citu; es nedzirdu putnus, es nedzirdu mašīnas braucam pa ielu.
Es nedzirdu kā es rakstu uz klaviatūras. Es neko nedzirdu.
Es neko nedzirdu, jo esmu kurla kopš 4 gadu vecuma.”
Tev patiks šie raksti
Tikai sākumu savādāku izveido. 
