Baisi stāsti, kas liks pārdomāt ideju par nakšņošanu viesnīcā.8

Darbinieks izzuda manā acu priekšā.

„Reiz ar māsu palikām viesnīcā un nolēmām pastaigāt pa gaiteņiem. Mēs nolēmām izklaidēties un pamanijām, ka durvis uz darbinieku telpām ir vaļā. Mēs iegājām svaru zālē (bija trīs naktī, un tai bija jābūt ciet) un sākām darboties ap trenažieriem. Kad gatavojāmies iet prom, no tumša stūra mums priekšā iznāca kāda darbiniece. Mēs izskrējām laukā, lai redzētu, kur viņa dodās. Mūsos joprojām bija piedzīvojumu kāre, tāpēc sekojām viņai. Viņa devās uz pagrabu un tad pazuda. Kāpnes bija beigušās, un tur nebija kur iet, bet viņa bija pazudusi. Pārbiedētas devāmies uz savu istabu, ik pa brīdim pārliecinoties, ka neviens mums neseko.”

Modinātājpulksteņu pēkšņā ieslēgšanās.

„Mana sieva kādreiz strādāja Oregonas štata viesnīcā naktsmaiņas. Sava darba laikā viņa ir pieredzējusi daudz ko neizskaidrojamu.

303. numurs bija vismazāk īrētais numurs viesnīcā. Vienmēr, kad viņa naktī pagāja garām numuriņa durvīm, tajā ieslēdzās modinātājs. Uzraugs skaidroja, ka iespējams tas vienkārši nav izrauts no kontakta. Reģistratūrā atrodas viesu sūdzību grāmata, kurā viesnīcas viesi lielākoties sūdzās par 303.numuriņu, piemēram, par sišanu pa sienām, sajūtu, it kā kāds novērotu viņus, par to, ka viņu numuriņos ir redzami sveši cilvēki, telefona vai modinātāja pēkšņu ieslēgšanos, televizora ieslēgšanos vai izslēgšanos, gaismu ieslēgšanos vai izslēgšanos, arī par dzirdamiem čukstiem un elpošanu, kā arī daudzām citām lietām. ”

Kāds sēdēja gultā.

„Mana māsica reiz strādāja diez gan populārā Ņujorkas viesnīcā. Tajā bija īpašs numurs, kuru neviens nerezervēja, un viesnīcas darbinieki to izmantoja, lai nosnaustos. Reiz viņa nometa savu mēteli uz krēsla, kas bija iepretim logam un devās nosnausties. Viņa stāstija, ka sajutusi kādu apsēžamies gultā, tāpēc acumirklī piecēlusies sēdus. Neviena numurā nebija, bet viņas mētelis nu bija gultā, bet krēsls bija pabīdīts iepretim gultai. Iespējams tie bija tikai kolēģu joki, taču tas vienalga ir spocīgi.”

Pentagramma uz paklāja.

„Vienā no viesnīcām, kurā strādāju, reiz mainija mēbeles, un, kad strādnieki pārvietoja gultu, viņi atklāja, ka uz paklāja, kas bija zem gultas, ar sarkanu krāsu (es ceru) bija uzzīmēta pentagramma. Neviens nezināja, cik ilgi tā jau tur bijusi. Tas nav ļoti traki, tas vienkārši ir dīvaini.”

Spontānais aborts viesnīcas numurā.

„Šo man reiz stāstija mans brālēns. Kamēr mācījās koledžā, viņš mēdza piestrādāt viesnīcā, tīrot numurus. Reiz viņš iegāja kādā numurā un tajā visa gulta un grīda mirka asinīs. Viņš izsauca vadību. Kādai sievietei numurā notika spontānais aborts, un viņa aizbrauca, visu tā arī atstājot.”

Gaismas, kas izslēdzas pašas no sevis.

„Es ar sievu reiz nakšņojām īrētā dzīvoklī. Tualete aizdambējās un nopludināja vannasistabu. Mēs atstājām ieslēgtu gaismu un ventilātoru, lai grīda izžūtu, bet gaismas slēdzis izslēdzās pats no sevis. Es piecēlos, lai apskatītu, kas notika, taču tad tad otrpus dzīvojamajai istabai ieraudziju tumšu cilvēka siluetu. Bija diez gan tumšs, tāpēc nodomāju, ka tas ir mans spoguļattēls. Bet nē, siluets stāvēja pie neizmantotās vannasistabas. Tā notika trīs reizes pēc kārtas.”

Degošais televizors.

„Es nestrādāju viesnīcā, bet pāris gadus atpakaļ mana firma mani aizsūtija uz nelielu pilsētiņu netālu no Floridas. Tā bija motelim līdzīga ēka, kuras viena puse tika remontēta. Kad devos uz savu numuru, pirmā lieta, kas likās dīvaina, bija vīrietis, kurš otreizējai lietošanas pārdeva savas mantas. Es nonācu savā numurā, un tajā bija bija vairāki, ļoti redzami zirnekļu tīkli, kuriem es īpaši nepievērsu uzmanību. Ieslēdzu televizoru, un tas AIZDEGĀS. Mans mērs bija pilns, tāpēc zvaniju reģistrācijai, lai tie kāds atnāk ar ugunsdzēšamo aparātu un pie reizes paziņo manai firmai, ka mani nepieciešams izmitināt mani kādā citā viesnīcā.”

Skaņas no blakus esošās istabiņas.

„Es nestrādāju viesnīcā, taču mans darbs ļoti saistās ar ceļošanu. Visneizskaidrojamākā pieredze man gadījās, kad nakšņoju viesnīcā, kurā bieži apmetos. Man bija gara diena, un es centos aizmigt, jo nākamajā dienā bija agri jāceļas, taču no blakus numuriņa dzirdēju savādu skaņu. Izklausījās, it kā kāds pārkārtotu istabu un stumdītu galdu vai krēslu. Sākumā nepievērsu tam uzmanību, taču troksnis turpinājās divas stundas. Beidzot es piecēlos, piezvanīju reģistratūrai, viņi atsūtija apsardzi, lai apskatītos, kas notiek, taču izrādās, ka numurā neviena nav. Kad apsardze aizgāja, troksnis turpinājās, tāpēc nolēmu nomainīt numuru.”