›

5 apsēstākās lelles 25

1220 1

Sākot ar draudiem un priekšmetu pārvietošanu un beidzot ar reāliem ievainojumiem.

5. Ļaunais Elmo

Kopš 1996. gada Elmo lelles ir kļuvušas ļoti populāras rotaļlietas bērniem visa pasaulē. Te it kā nav nekas, no kā būtu jābaidās, līdz tu saproti, ka viņš vēlas tevi nogalināt.

Kas tāds bija ar Bovmanu ģimeni. 2008. gadā divus gadus vecajam Džeimam Bovmanam piederēja Elmo Zin Tavu Vārdu (Elmo Knows Your Name) lelle. Lellei bija jāzina sava īpašnieka vārds un arī dažādas frāzes. Šī lelle zināja ne vien Džeima vārdu, bet viņam arī patika pievienot vārdu „nogalināt” pirms tā. Elmo dziedāja „Nogalināt Džeimu!” visu laiku to atkārtojot, līdz Džeima māte lelli aizvāca no bērna redzesloka.

Lelle sāka izteikt arī nāves draudus, kad tā baterijas tika nomainītas.

4. Mandija

Mandija ir porcelāna mazuļa lelle, izveidota Anglijā vai Vācijā starp 1910. un 1920. gadu un ziedota muzejam 1991. gadā. Mandijas ziedotājs apgalvoja, ka dzirdēja nakts vidū raudāšanu nākot no pagraba, bet tas vairs neatgadījās, kad Mandiju atdeva.

Pat ja raudāšana ziedotājam beidzās, dīvainas lietas sāka atgadīties muzejā, kurā lelle atradās. Darbinieki stāsta, ka viņu pusdienas pazuda un tad atradās pavisam citā ēkas vietā. Bija dzirdami arī soļi, kaut gan blakus neviena nebija, un biroja piederumi, kā zīmuļi un grāmatas, vienmēr atradās citā vietā, ne tur, kur bija novietotas.

Pagāja kāds laiks, līdz muzejs izlēma, kur Mandiju novietot. Kastē ar citām lellēm nevarēja likt, jo Mandijai piemita tendence tām kaitēt. Muzeja apmeklētāji stāsta, ka lelles acis mirkšķināja vai sekoja viņiem līdzi, vienalga, kur ejot. Tai arī patīk bojāt kameras, kad kāds mēģina viņu fotografēt vai filmēt.

izveidot rakstu izveidot testu

3. Pupa

Pupa tika izveidota ap 1920. gadu, lai līdzinātos savam īpašniekam - itālim. Tāda tendence pastāv arī mūsdienās, bet tajos laikos lellēm lielākoties izmantoja sava īpašnieka matus.

Pupas īpašnieks apgalvoja, ka lelle ar viņu runāja. Pēc tam, kad īpašnieks 2005. gadā nomira, viņa ģimene lelli ielika stikla kastē. Tika ziņots, ka lelle mēdza mainīt pozu un viņas sejas izteiksme mainījās līdz ar to. Viņa arī mēdza piesist pie stikla, vēloties tikt ārā, un pārvietot mantas, kas atradās ar viņu stikla kastē.

2. Letta

1972. gadā Kerrijs Valtons atgriezās savās dzimtajās mājās Austrālijā uz savas vecmammas bērēm. Ap to laiku, viņš nolēma pārvarēt savas bērnības bailes, apmeklējot pamestu ēku, kas viņu biedēja gadiem ilgi. Kad viņš aizgāja uz māju, viņš atrada zem lieveņa vecu marioneti. Kerrijs jutās spiests paņemt marioneti līdzi uz mājām un abi kopš tā laika ir kopā.

Lelle bija izveidota apmēram pirms 200 gadiem. To izveidoja rumāņu čigāns savam dēlam, kas bija noslīcis. Čigāni ticēja garu pāriešanai uz citu ķermeni un lelles varēja būt kā mājas priekš mirušajiem. Lellei bija cilvēka mati un zem tiem ir kas līdzīgs cilvēka smadzenēm. Lelle tika nosaukta par Lettu vai Leddu tādēļ, ka marionete mēdza kliegt „Letta me out!”.

Nekas ļauns nav ziņots pēdējos gados par šo lelli. Patiesībā, pēc lelles atrašanas, Valtona veiksme kļuva pat labāka. Bet vienalga, dažas lietas mēdz notikt ap Lettu. Līs lietus vienalga, kad lelle būs ārpusē un bildes pie sienas mēdz krist lejā, kad lelle tiek ienesta kādā istabā. Suņi rej un mēģina uzbrukt, kad ir blakus Lettai, un cilvēki saka, ka jūtas neizskaidrojami nobijušies un bēdīgi, kad ierauga to. Letta pat var pats kustēties, mainīt pozu, kamēr sēž.

1. Annabelle

Lelli Annabellu māte bija iedevusi savai meitai Donnai 1970. gadā. Donna un viņas istabas biedrene Andžija pamanīja, ka lelle mainīja pozu vai pārvietojās pa dzīvokli, kamēr neviens uz to neskatījās. Ar laiku viņas sāka atrast ziņas uz pergamenta papīra, piemēram, “Palīdziet man,” pat ja viņas dzīvoklī neturēja pergamenta papīru. Viņas griezās pie medija pēc palīdzības, kurš apgalvoja, ka lellē ir iemājojis meitenes rēgs, kura ir aprakta zem dzīvokļa. Notikumi kļuva baisāki - no Annabelles rokām sāka nākt kāda sarkana viela un lelle sāka vairāk pārvietoties apkārt, un, arī abu meiteņu draugs Lū atceras ko baismīgu-

Lū kādu nakti no dziļa miega pamodās panikā. Atkal viņam bija slikts sapnis. Tikai šoreiz nezināmu iemeslu dēļ viss likās savādāk. Viņš it kā bija pamodies, bet nevarēja kustēties. Viņš skatījās apkārt pa istabu un nevarēja atrast neko dīvainu, bet tad viņš to pamanīja. Skatoties uz savām pēdām, viņš pamanīja Annebellu. Tā sāka lēnām slīdēt pa viņa kāju, kustēties līdz krūtīm un tad apstājās. Sekunžu laikā lelle sāka viņu žņaugt. Paralizēts un cīnoties par gaisu, Lū zaudēja samaņu un nākamajā rītā pamodās. Viņš bija pārliecināts, ka tas nebija sapnis un bija apņēmies tikt no lelles un rēga, kas tajā iemiesojies, vaļā, kā dēļ viņam nācās piedzīvot vēl ko šausmīgu.

Nākamajā dienā, gatavojoties ekskursijai, Lū un Andžija pētīja kartes vieni dzīvoklī. Dzīvoklis likās baismīgi kluss. Pēkšņi čaukstēšanas skaņas sāka nākt no Donnas istabas, kas modināja bailes, ka kāds ir ielauzies dzīvoklī. Lū nolēma pārbaudīt kurš vai kas tas bija un klusām nonāca pie guļamistabas durvīm. Viņš gaidīja, kad trokšņi beigsies, pirms iešanas iekšā un gaismas slēgšanas. Istaba bija tukša, izņemot Annabelli, kura bija nomestas uz grīdas istabas stūrī.

Lū apstaigāja istabu, bet viss bija savās vietās. Bet, kad viņš nokļuva tuvāk lellei, viņam uzreiz bija sajūta, ka kāds ir aiz viņa. Apgriežoties ātri apkārt, viņš saprata, ka neviena bez viņa te nebija. Tad, acumirklī viņš attapās turot roku pie krūtīm, sāpēs noliecies, ievainots un asiņojot. Viņa krekls bija nosmērējies ar asinīm, un, kad viņš paskatījās kas bija noticis, Lū redzēja 7 skrāpējumus, trīs vertikāli un četras horizontāli, visas sāpēs dega. Šie skrāpēji sadzija gandrīz uzreiz, puse pazuda nākamajā dienā, visas – pēc divām dienām.

Līdz pat šai dienai Annabelle atrodas muzejā. Viņas aizslēgtā kaste ir ar “svēto ūdeni iesvētīta”.

Paldies, ka lasīji. Būtu pateicīga, ja novērtētu rakstu ar atbilstošu vērtējumu.