Šo uzrakstīju pirms kāda laika, jo tas bija mājasdarbs mūzikā. pašai pārāk nepatīk, bet skolotāja ielika 10. ;D
Šis būs kārtējais stāsts par mīlestību.
Bija auksta rudens nakts, viņa stāvēja parkā un skatījās zvaigznēs. Vējš plosīja viņas puķaino kleitu un lika meitenei sarauties no stindzinošā aukstuma. Viņa gaidīja jau otro stundu, bet Viņš tā arī neatnāca.. Kad pulkstenis tuvējās baznīcas tornī nosita divpadsmito reizi viņa cīnīdamās ar asarām skrēja uz mājām. Ienākusi pa durvīm, viņa pakāra plāno jaciņu un devās uz savu istabu. Nonākusi istabā meitene ietinās segā, jo viņu vēl aizvien plosīja sāpīgie drebuļi un iekrita gultā, un ļāvās asarām. Viņai sāpēja, sāpēja, kā vēl nekad. Viņš viņai bija teicis, ka viņu mīl, ka viņa ir viss.. Tad kā pie velna Viņš varēja aizmirst un neatnākt, kaut gan Viņš viņai tik ļoti bija lūdzies, lai viņa šovakar atnāk. Viņa vairs neko nesaprata. Viņa jutās pievilta un nozvērējās sev, ka vairs nekad Viņam nepiedos, lai arī kādas rozes Viņš dāvinātu vai cik saldus vārdus teiktu. Viņa nepiedos. Nekad. Ar šādām domām un asarām sāļi ritot pār vaigiem, viņa iemiga.. No rīta mostoties viņa neaptvēra kādēļ spilvens ir slapjš un kādēļ viņa ir ietinusies trijās segās. Un tad viņa atcerējās, ka bija gaidījusi, bet Viņš nebija atnācis kā arī, ka bija sev nosolījusies nekad nepiedot.. Viņai sāpēja, bet ne jau fiziski, ne tā kā sāp, ja nobrāž celi, viņai sāpēja daudz dziļāk un asāk. Tajā pašā puķainajā kleitā, tikai šoreiz uzvilkusi mēteli, viņa devās pastaigā un cerēja, ka skarbais vējš aizpūtīs sāpes un domas.. Atgriezusies no pastaigas viņas telefonā gaidīja neskaitāmi zvani un sms. Protams, tie zvani bija no Viņa, sms tāpat. Viņa atvēra pirmo ziņu - “Es Tevi Mīlu”, viņa rūgti iesmējās un atvēra otro - “Es Tevi Mīlu”. Acīs atkal sariesās asaras, tad viņa iekoda lūpā un atvēra trešo.. ceturto.. piekto..... “Es Tevi Mīlu”,“Es Tevi Mīlu”,“Es Tevi Mīlu”.. Meitene neticēja tam, ko Viņš rakstīja un atcerējās solījumu sev. Pēc pusstundas viņa saņēma zvanu no Viņa vecākiem. Viņš bija slimnīcā.. to uzzinājusi, meitene metās skriet, pat nepaķērusi jaku, jo slimnīca bija te pat, netālu. Kā izrādījās, vakar, kad Viņš devās pie viņas uz parku būdams neuzmanīgs, Viņš pakļuvis priekšā automašīnai un smagi cietis. Meitene jutās briesmīgi, par to, ko bija domājusi vakar vakarā. Kad viņa Viņu beidzot satika viņš tikai pasmaidīja un teica, “Sveika.” Meitene bikli atbildēja, “Sveiks”, viņa centās pasmaidīt, bet nespēja, jo jutās vainīga, par to, ko bija domājusi par Viņu. Puisis redzēdams viņas seju viegli iesmējās un maigā balsī sacīja, “Viss taču būs labi, tagad, kad tu esi te..” Un šajā brīdī meitene saprata, saprata, kādēļ viņai tik ļoti sāpēja, kad bija domājusi, ka viņš viņu pametis vai vienkārši aizmirsis.. Viņa saprata, ka Mīl Viņu. Meitene no sirds pasmaidīja un pirmo reizi Viņam sacīja, “Es Mīlu Tevi”. Viņš atbildēja, “Es Tevi arī, bet tu jau to zini..”
