Vienkāršs domu apkopojums, ko atradu.0

Kā ir kad dzīve kļūst par šķērsli? Tik ļoti gribētos aiziet, bet. Ir viens liels BET. Es baidos no savas izvēles, baidos, ka aiziešu un nepiedzīvošu nākotni. Gribētos to uzzināt. Nākotni. Ārā ir pārāk auksti, bet varbūt tieši tas ir vajadzīgs. Varētu pateikt, tikai vienu vārdu. Tas izteiktu visu ko vēlos. Un to pat nebūtu grūti uzminēt. Gribētu pazust. Ne pa īstam, bet tā vienkārši aiziet. Paņemt mantas un aiziet. Vai dzīvei ir jēga? Atbilde.. protams, ka ir. Vai varbūt, tomēr nav? Tas būtu tik viegli. Varētu aiziet, bet es to atlieku, kāpēc gan, jo dzīve taču turpinās. Jā, turpinās, bet ne visiem. Varbūt? Varbūt, varētu aiziet, bet kur, lai iet? Kur palikt? kā būt? Kāda jēga no dzīves, ja pat neesi gatavs mēģināt. Labāk mēģināt, nekā aiziet tāpat vien. Un atkal jau gribētos raudāt, bet arī to es nevaru. Viņa jautāja, kas noticis, bet es teicu, ka nezinu. Bet es taču zinu, ka vainīgi esat jūs. Un es zinu, ka nedrīkst vainot citus, problēma ir jāmeklē sevī. Jā problēma esmu es. Viena liela problēma. Bet, tomēr, jūs manu dzīvi padarījāt tādu kāda tā ir, un tieši dēļ jums es to izdarīju. Nav jēgas nožēlot izdarīto, jo laiku atpakaļ nepagriezīsi, bet es nožēloju, bet nejau to ko izdarīju, to ko neizdarīju. Tāpēc es tagad varētu pateikt to vienu vienīgo vārdu, kurš šobrīd ir manī, manās domās, sirdī. Es varētu teikt, ka tur ir tukšums, bet tā nav. Tur ir tumšs, tik melns, itkā tur būtu NĀVE. Jo es iekšēji mirstu. Un tieši man pietrūkst visa, kas bija agrāk. Bet otru iespēju dzīve nedod. Un arī nevajaga. Tāpēc vai nu aiziet, vai turpināt mocības, kuras ar katru dienu kļūst arvien nepanesamākas....

Autors, nācis no spēļu filmas, kur nav sāpju, melu, kur viss ir tik krāsains, kā lapas rudenī.