Viena diena var izmainīt visu (9)3

Jauna daļa klāt!! Izbaudiet 😁🤣




Pēc vēstures stundas es pa taisno gāju uz mājām, jo negribēju rēgoties Aleksam acīs. Viņš iespējams jau ir ļoti dusmīgs, ka neierados uz viņa stundu, pat nerunāsim par mēģinājumu, uz kuru es arī neierados.  Visu vēl vairāk sabojāja pēkšņā lietus parādīšanās, kuras rezultātā es biju slapja kā žurka.

Šobrīd sēžu pie galda un dzeru karstu piparmētru tēju, un ceru ka tā palīdzēs apstādināt manu trīcēšanu. Izdzērusi pēdējos tējas malkus devos uz savu istabu. Tur mani sagaidīja pūkaina sega un pilnīgs kapa klusums. Nožāvājusies noģērbu drēbes un nometu tās uz krēsla. Iekārtojusies ērti aizvēru plakstiņus, kuri pat nemēģināja pretoties.

Visapkārt ir tumšs. Neredzu nevienu gaismas avotu, kurš man spētu palīdzēt šobrīd. Nekas neatliek kā tikai rāpot uz priekšu un cerēt uz brīnumu. Piepeši mana galva atduras pret cietu virsmu, tā laikam ir siena. Ar visiem spēkiem mēģinu piecelties, bet kājas ir kā no gumijas taisītas dēļ stulbās rāpošanas. Kad jau es pieslienos kājās man ir nepieciešams pieturēties pie sienas lai nenogāztos uz zemes. Atbalstījusies ar vienu sānu pret sienu es mēģinu iet uz priekšu, lai kas tur mani sagaidītu, man ir jātiek laukā no šīs vietas. Pēkšņi tālumā ieraugu blāvu gaismas avotu, kas nāk no kādas telpas. Man nekas neatliek kā ātrāk kustēties tās virzienā. Es labāk izvēlos nezināmo nekā tumsas ieskautu gaiteni. Ar pēdējiem soļiem pieju puspavērtajām durvim, no kurām nāk vārga gaismas līnija. Pavērusi plašāk durvis, es nedroši iesoļoju telpā, kurā uz galda ir ieslēgta tumša lampa un tālāk rēgojas skolēnu galdu apveidi. Es konstatēju, ka šī ir manas skolas klase, bet nevaru atcerēties kura tieši.
-"Kāds šeit ir...? "- bailīgi jautāju , bet tā arī nesagaidīju atbildi.
Es nezinu ko tālāk darīt. Iet projām vai palikt šeit. Šie abi varianti neizklausās labi it īpaši pirmais, bet varbūt otrais. Manu fantazēšanu iztraucēja viegls bet bais pieskariens, kas lika manai sirdij sisties ar vien ātrāk. Es zibenīgi pagriezos un sastapos ar Aleksa acīm, kurās es nespeju izlasīt šā mirkļa emocijas. Tās pauda satraukumu un  mīļumu, bet aiz tā visa slēpās kaut kas slikts, varbūt es kļūdos, jo esmu paralizēta un pārbijusies no mūsu sadursmes.

-"Emma.... Tu mani dzirdi? "- Aleks novicināja roku man gar acīm, bet es vēl blenzu uz viņu.
-" Emma? "-
-" Jā.... "- atguvusies no 'piedzīvojuma' vārgi iepīkstējos.
-" Tu diezko neizskaties labi. Varbūt aizej apsedies krēslā. "- Aleks ar noraizējušos skatienu noteica, bet es tikai pamājusi ar galvu aizšļūcu līdz krēslam. Apsēdusies tajā es ievilku dziļu elpu un izpūtu ārā iestregušos gaisu. Tas mazliet nomierināja mani, bet nepalīdzēja pilnībā. Aizvērusi plakstiņus ievilku velreiz skābekli, kurš bija ar pazīstamu aromātu, bet es to nespēju atcerēties. Pēkšņi man uz pleca uzgūlās roka,  kura man lika automātiski atjēgties.