Uzsāku jaunu stāstu sēriju, kas rakstīta dienasgrāmatas formātā. Pagaidām eksperimentāls projekts, kas tiks turpināts, ja iegūs atsaucību.
Visi notikumi balstīti uz patiesiem notikumiem. Jā, arī par desiņu (tas patiešām notika šā gada janvāra beigās, tikai citā datumā un nevis Diženajā Reihā, bet Latvijas Zemessardzes mācībās "Trieciens" ) un arī par ieroča nozaudēšanas sodu (tajā pašā dienā, pēc desiņu incidenta).
___________________________________
5. decembris
Šodien putenis. Laiks sniegputeņains.
8. decembris
Sniegs nokusa. Ir dubļi un visas mašīnas slīd. Pat tanki. Bija smieklīgi skatīties līdz brīdim, kad pienāca mana kārta vadīt smago mašīnu kalnup.
25. janvāris
Pienāca pavēste (pirms divām nedēļām). Parīt dodos uz fronti. Būs jautri, nevaru vien sagaidīt. Jāatzīst, ka nedaudz uztraucos, tomēr vairāk jau tas ir pozitīvs satraukums. Satraukuma līmenis – 94% pozitīvs, 6% negatīvs. Vakar bija 71% pozitīvs, 29% negatīvs. Pirms tam uztraukumu vērtēju ar 49% pozitīvs, 51% negatīvs. Paanalizējot sevi, sapratu, ka uztraukuma līmenis progresē vai regresē paralēli manis paša sagatavotības līmenim. Tas joprojām nav sasniedzis nepieciešamos 99% pozitīvismā, jo man JOPROJĀM nav visas lietas sapakotas. Turklāt laikrādis pašlaik rāda 2113, kas nozīmē, ka man ir tikai viena – nākamā – diena, lai savestu līdzi ņemamās lietas kārtībā. Kādēļ tad tā? Atbilde ir pavisam vienkārša – nožēlojamā kārtā šodien visu dienu pavadīju slinkojot, jo tā kā tik drīz dodos uz fronti, esmu atvaļināts no dienesta. Līdz parītdienai, ha-ha.
26. janvāris
Rīt dodos uz fronti. Šodien atņēmu kaimiņam kaķi. Tas kaimiņš mans biedrs Jansons no 4. barakas (es pats dzīvoju trešajā). Tagad man ir kaķis. Būs vakarā jāpārnes mājā – man te nav kur viņu likt.
27. janvāris
Man izsniedza rokas ložmetēju, tieši pirms izbraukšanas. Jauki.
29. janvāris
Jau trešā ceļā pavadītā diena. Laiks pieturās visai silts, tikai daudz dubļi. Nav nekā prātīga ko darīt. Ceļa laikā galvenokārt pulēju savu šauteni un jauniegūto ložmetēju. Varbūt nokļūstot galā nāksies tos izvārtīt sodrējos, jo ierocis nedrīkst būt spīdīgs... Pārējā laikā čaloju par šo un to ar biedriem, košļāju cietu maizes kluci vai vēroju apkārtni. Pārējie galvenokārt guļ šajā laikā, bet man prāts uz miegu gan nenesas. Cerams, ka rīt brauksim cauri vietējam ciematiņam, tad varēšu iegadāties kādu preses izdevumu, ko palasīt. Tas tā, jo pats savu lasāmvielu es, protams, gatavošanās haosā aizmirsu mājā. Starp citu, mana jaunā ložmetēja numurs ir 450168... Tas ir pamanījies ietvert teju visus manus mīļākos skaitļus. Burvīgi.
Nakts uz 30. janvāri
Līdz ar pusnakti sākās nakts patruļu cikls. Divi biedri stundu patrulē pa teritoriju no katra sektora, kamēr pārējie guļ. Parasti uz tādām lietām piesakos pirmais, taču šoreiz īpašu entuziasmu neizjutu. Bijām nosoļojuši 40 kilometrus, jo smagā mašīna nevarēja tālāk iebraukt, plecs sāpēja no ložmetēja, kājas bija noberztas jēlas un aukstums dzēla kaulos dēļ tā, ka es, muļķis, nebiju pienācīgi apģērbies. Parasti es labi panesu aukstumu. Mani biedri ir tie, kas vienmēr salst, lai gan, kā izrādās viņiem bija salis vēl vairāk ka man pašam. Lai nu kā, es šoreiz vēlējos gulēt teltī pie krāsns, nevis patrulēt naktī pa mežu un paklupt aiz virszemes saknēm, celmiem un vēl nezin kādam cūcībām nakts tumsā. Tā nu liku lietā visu savu viltību, lai mani neizraudzītos patruļai. Jau veselas piecas reizes biju lieliski samelojis, vai kā citādi izvairījies no pienākuma, līdz beidzot citādi vairs nesanāca. Uzsāku strīdu ar dežūrvirsnieku, kurš atveda apakškomandieri, kurš savukārt piedraudēja man ar lauka sodu. To nu man nevajadzēja, tā nu devos laukā, naktī. Paķēru līdzi šokolādes tāfelīti. Tās, karam sākoties, ātri vien kļuva par deficīta preci, un tikai visnodrošinātākie varēja atļauties ēst šokolādi. No armijas personālsastāva tie gan parasti bija augstākie virsnieki, taču man ir paveicies nākt no augstdzimušas ģimenes. Ja vien tas ko dotu nakts patruļu laikā. Šādi domādams, es soļoju blakus biedram Valteram un apspriedu ar viņu suņus. Nekāds labais sarunbiedrs Valters gan, izrādās, nebija, jo viņš neko dižu no suņiem nesajēdza. Manas domas jau atkal aizklīda tiklīdz viņš sāka stāstīt par savām māsām. Pāris reizes pieklājības pēc pamāju ar galvu, lai parādītu, ka „uzmanīgi klausos” viņa „interesantajā” stāstījumā un jau nākamajā brīdī smagi nostiepos garšļaukus uz vēdera. Mitrā meža augsne salīda man mutē. Pūloties piecelties uz stīvajām kājām, paklupu vēlreiz. Valters iztapīgi man padeva roku, taču es to nīgri atgrūdu, jo biju sapratis, ka vaina ir kur citur – manas zābakotās kājas bija sapinušās, kā izrādās, ieroča siksnā. Pievilcis to klāt, atklāju, ka kāds no mūsu biedriem pametis savu MP40 mašīnpistoli. Ātri apslaucījis formu no kritiena pēdām, es noliku Valteru stāvēt un gaidīt, kamēr pats aizskrēju pie apakškomandiera ziņot par atradumu. Priekšnieks izteica man pateicību un es lēni slāju atpakaļ uz patruļu. Mēs nebijām necik tālu nogājuši kad sadzirdām niknu strostēšanu. Turpmāk nekas interesants nenotika, taču, kad atgriezāmies, viss C sektors (izņemot mūs) veica piespiedu fiziskos vingrinājumus ugunskura (un abu komandieru) priekšā skandēdami:
„Šis ir mans ierocis. Tas ir smalks, bet izturīgs mehānisms. Tā nav pagale, ko var nomest kur pagadās, biedriem pa kājām. Šis ir mans ierocis, man to ir uzticējusi varenā impērija un es nesu par to atbildību. Šis ir mans ierocis, tas nav paredzēts, telts mietiņu dzīšanai zemē, balansēšanai uz stobra, bedru rakšanai vai desiņu cepšanai .”
Par pēdējo es, diskrēti un klusi līzdams teltī, pasmīkņāju. Pirms astoņām stundām, kad visa vienība draudzīgi sēdēja ap ugunskuru un cepa desiņas, es pats biju izstrādājis šo inovāciju – kad kārtējo reizi neveiksmīgi izvēlētais zars, ko biju nogriezis iekrita ugunskurā ar visu desiņu, vai draudēja nosvilināt man pirkstus (vai vismaz cimdus), es iespraudu zaru ar desiņām sava ieroča stobrā un to tuvināju ugunskuram. Tā pāris laimīgus brīžus es svētlaimē cepu desiņas, izmantodams jauku, stabilu iesmu (vai vismaz iesma turētāju), kas noturēja desiņas vietā un nekarsēja pirkstus. Tas ir, līdz mani biedri to pamanīja un sāka uzjautrināties, piesaistīdami seržanta uzmanību, kas lika pārtraukt manu nodarbi. Viņš nemainīja savu nostāju pat tad, kad pierādīju, ka stobrs uguns tuvumā nesakarst.
Tā nu, ja nebūtu tik ļoti noguris un neapmierināts, varbūt izjustu žēlumu, ka biedriem jācieš dēļ manām desiņām, taču patreiz priecājos, ka tieku sveikā cauri. Valters arī, šķiet, man bija par to pateicīgs, lai gan, no otras puses, viņš mani apbrīno it visā.
Nesaprotiet mani nepareizi, es neesmu slikts kareivis, vai nelojāls. Taisni otrādi, es jebkurā brīdī esmu gatavs nolikt galvu par diženo Reihu un tā vadoni – Lielvācijas fīreru, taču savas personības dēļ labprātāk to darītu viens, bez biedriem un virsniekiem, kas mani komandē kur un kā tas jādara. Varbūt arī esmu drusku antisociāls, taču paklabam kļūstu antidienasgrāmatisks un gribu gulēt tās pāris stundas, kas man atlikušas līdz rīta jundai.
Ar ko sākt? 