local-stats-pixel fb-conv-api

Tumšā puse0

37 0

"Riepām kaucot, mašīna aiztraucās naktī. Viņi bija mani pametuši beigtu ceļmalā, kas bija bezgala stulbi, jo es biju dzīva un nokaitināta līdz baltkvēlei."

Hello! Vēlos jūs iepazīstināt ar savu jaunāko garadarbu. Šis man ir kā treniņš nopietnākam rakstīšanas projektiņam, ko ceru drīzumā uzsākt, bet ticu, ka mana rakstītprasme ir mazliet ierūsējusi, tā ka ļoti novērtēšu ieteikumus un konstruktīvu kritiku.

Viss tikai tāpēc, ka apgrūtinoši bieži nepareizajā laikā atrados nepareizajā vietā. Nepareizajā parkā, nepareizajā vakarā, strādājot pie tās sasodītās esejas uz pārlieku smalkā portatīvā datora. Un vispār, kurš saprātīgs cilvēks uzdod rakstīt esejas matemātikā?

Lai tur vai kā, es biju gandrīz tikusi ar to galā – bija nepieciešams vēl tikai tāds kā kopsavilkums -, kad parka teju nospiedošo klusumu iztraucēja divas pārlieku skaļas balsis. Pacēlu galvu un pavisam drīz parādījās arī to īpašnieki – bravūrīga paskata vīrieši, kas, spriežot pēc līkločiem, kādos tie pārvietojās, noteikti bija lietojuši pieklājīgu apjomu alkohola un, iespējams, vēl šo to. Vienam no viņiem bija ar kaut ko neapšaubāmi apliets krekls, otram rokā pa gaisu vicinājās stikla pudele, kurā nekā īpaši daudz vairs nebija atlicis, un ritēja ļoti izteiksmīga diskusija par nenosakāmu tēmu. Abu apģērbs, kaut arī nu jau visai bēdīgā stāvoklī, tomēr bija pietiekami švītīgs, lai liecinātu par samērā augstu statusu sabiedrībā.

Ja vien es kādreiz padomātu, pirms atveru savu muti, man noteikti izdotos izvairīties no daudzām problēmām, ieskaitot tās, kas nupat ložņāja ap netālajiem kokiem un vēl nebija mani pamanījušas, bet diemžēl man tāda talanta nebija, tāpēc brīdī, kad Pudeles vicinātājs izdzēra to sausu un, pamanījis kāda krūma pavēnī guļam klaiņojošu kaķi, izmantoja kā munīciju, es izdarīju milzīgu kļūdu.

Pudelei pašķīstot pret asfaltēto celiņu mazliet vairāk kā metra attālumā no kaķa, kas sekundi vēlāk jau atradās kāda koka lapotnē, es pievērsu sev uzmanību, izsaucoties:

- Ei, tu debīls esi?

Streipuļotāji apstājās un pagriezās pret mani. Lēnām man tuvojoties, Aplietais krekls neskaidri izteicās par to, ka sīkiem skuķiem vajadzētu turēt savu muti ciet. Mana saprātīgā smadzeņu daļa viņam piekrita, taču pirms šī doma bija paguvusi līdz galam noformulēties, mans nesaprātrīgais “es” atcirta ar aizrādījumu, ka pieaugušiem vīriešiem jau nu nebūtu jātēmē uz dzīvniekiem ar stikla pudelēm.

Ak, jel.

Mans komentārs neizraisīja vispārēju sajūsmu – tiešām nevaru iedomāties, kāpēc. Aši pārvērtējusi situāciju, divu sajaukušos balsu radītu lamu pavadījumā aizvēru datoru (pie velna to eseju), piecēlos un grasījos doties prom. Nelaimīgā kārtā tieši tobrīd Pudeles vicinātāja uzmanību pievērsa mans dators. Viņš uz to norādīja savam kompanjonam.

- Skuķi, atdod datoru, - Aplietais krekls man laipni palūdza.

- Ē, nē, - es atteicu, un izdarīju otro kļūdu.

Es pagriezos, lai ietu prom.

Mirkli vēlāk man zem lāpstiņas trāpīja pamatīgs sitiens, kas notrieca mani uz ceļiem. Tik vērtīgais dators izkrita man no rokām un paslīdēja zem soliņa, uz kura biju sēdējusi.

Kāda mistiska iemesla dēļ nolēmu, ka prātīgākais ko šajā brīdī darīt, būtu pagriezt galvu atpakaļ, lai paskatītos, kurš no tiem lupatām man iesita. Tā bija trešā kļūda, kuras rezultātā nākamais vēl spēcīgākais sitiens trāpīja tieši pa deniņiem.

Malacis, Zeilija. Nu tu esi pārspējusi pati sevi, es paspēju nodomāt, pirms pasaule man apkārt satumsa.

***

Turpinājums sekos (ja kādam šis patiks)

37 0 0 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 0

0/2000