Tīrelī. [7]6

Es Jums, manas dvēselē skaistās, sirdī tīrās un acīs mirdzošās būtnes novēlu nemirstošas cerības un sapņu pilnu 2015. gadu,- mīliet savu tuvāko un neaizmirstat izgaršot pasauli, tādu, kāda tā ir,- ar smagajām kļūdām un aizmirstību. Es ceru, patiešām ceru, ka būsiet laimīgi.
Tiksimies Jaunajā Gadā.
Ar mīlestību, Jūsu Kumelīte.


http://spoki.tvnet.lv/literatura/Tireli-6/735862




Sēžot pie ierasti vēlā, bezjēdzīgo sarunu, bagātīgo smieklu un naivo stereotipu ieskautā brokastu galda, es neviena neievērota, gluži kā mikla ēna uz laternas staru iezīmēta bruģakmens un mēma miglas atblāzma, starp kailo koku zaru ielokiem, ieslīdu dziļāk savā zelta rakstiem izšūtajā atzveltnes krēslā un ar skatienu klusi vēroju viesu vaibstu izteiksmes. Pirmais mistera Dārsija uzdevums man, ir klusi novērot visus Hamingtonu balles apmeklētājus un viesus, prātā veikt novērojumus un secināt.

Mans skatiens neko aizdomīgu neatradis, atkārtoti pārslīd cilvēku sejām, ļaujot tām saplūst vienā veselumā un izplenēt. Pa logu, uz garā, bezjēdzīgi bagātīgā brokastu galda un viesu sejām, starp vienmuļi pelēkajiem mākoņiem izspraucās maigi saules stari. Tie uzsāk spēles dāmu glīti pītajos, pērlēm rotātajos matos un atstarojās mirdzošajās, pasaules elpas aizrautajās acīs, pelēkajā gaisā atklājot klusas putekļu dejas. Pasaule sastingst, smiekli izkūp un es aizgrābta paveros pretī klusajai, gandrīz nemanāmajai saules atblāzmai. Tik savādi. Tā izskatās savādāk. Paveros uz to, kā tā piepilda gaisu un atstarojās uz siltā linoleja un nesen lakotā klavieru vāka. Izjūtu to, kā tā izplenē saskaroties ar gleznotajiem arkveida griestiem un saplūst ar manām klusajān izelpām. Tas piepilda visu manu prātu.

Pasaule šķiet mainījusies. Bet varbūt mainījusies esmu es.

- Kas ir tas, kas jūs tik ļoti ir aizrāvis, jaunkundz? - mani pasaulē atsauc kāda dūmakaina, savādi pazīstama un samtaina vīrieša balss. Saprotot, ka tā tiek veltīta man, saviļņojums noplok un paslēpjās dvēseles bezdibenī, liekot man notrīsēt un ar aizmiglotu skatienu pavērtiem pretī runātājam. Tas ir jauns vīrietis, ar gaišiem, vasarasraibumiem rotātiem vaibstiem, patīkami dzidrām, zaļiem safīriem līdzīgām acīm, taisnu deguna līniju, valdzinoši jaunatnīgu seju, kurā strikti izcelti vaigu un žokļu kauli, kurus liegi ieskauj pusgari griezti, kastaņbrūni mati. Es šos vaibstus nepazīstu, bet mani nepamet kņudinošā, izmisīgi kliedzošā sajūta, ka tomēr pazīstu gan.

- Pasaule. - es nomurminu un apstulbusi kautri ieplešu acis, kad izdzirdējis manu atbildi, jaunais vīrietis iesmejās. Viņa zvaniņiem līdzīgie smiekli savijās ar maigo saules gaismu un pārvēršoties par kaut ko debišķu, mani apstulbina vēl vairāk. - Kas manos vārdos ir tik smieklīgs, ser? -

- Tikai to savādā patiesības elpa, jaunkundz. - vīrietis vienkārši nosaka un dzidri pavēries manos vaibstos pasmaida smaidu, kurā pazib kāds šķietams noslēpums, kas glabāts tikai starp mums. - Cilvēkam katru dienu vajadzētu atdzimt no jauna, tikai tādēļ, lai tas spētu pasauli ieraudzīt tādu, kādu to redz mazs, tiko dzimis bērns. -

Jaunā vīrieša vārdi liek man klusi pasmaidīt. Es pat īsti neatceros, kad pēdējo reizi, patiesi smaidīju, tas laikam bija tad, kad tētis bija dzīvs. Mana sirds, kopš vecāku nāves ir mirusi viņiem līdzi. - Bet tad jau zudīs tā burvība, kas kādu dienu pamostoties liek jums iemīlēt pasauli no jauna. Bet es jums piekrītu, ser, par pilnīgu dzīvi var nosaukt tikai tādu, kurā katra diena ir nodzīvota priecājoties par vēju starp kailiem koku zariem un katru saules staru dvēselē. -

- Vai jūs tā darāt? Smaidāt par sauli un vēju, kurš spēlējās matos, jaunkundz? -

Es spēju atbildēt tikai pēc ieilgoša klusuma mirkļa. Visas sarunas ir noklusušas un klausoties, neviens man necenšās aizrādīt to, ka sievietei nav tiesību izteikt savu viedokli un šādi runāt ar vīrieti. - Nē. Es tā nedaru. -

- Vai jums ir bail, jaunkundz? - pēkšņi, gluži kā auksta vēja šalts prātā ielaužās vakarnakts notikumi. Es viņu pazīstu. Protams, kā gan es varēju tik akli maldīties sava prāta un sirds tumsā? Tā pati samtaini dūmakainā balss, tā pati izteiktā zoda līnija un jaunam vīrietim neraksturīgs, pievilcīgi staltais augums. Tas ir viņš, jaunais vīrietis, kurš mani vakarnakt pavadīja pie mistera Dārsija.

- Man nav bail. - strikti nosaku. - Manī vienkārši vairs nav ticības, ser. - ar pašu acs kaktiņu ievēroju, ka nepieklājīgi ignorējot Serēnas saviļņoto balsi, mūsos klausās misters Viljams, bet tagad man ir vienalga, es viņu aizmirsīšu, vai pati to vēlos, vai nē.

***

Redzot kā viņa sarunājās ar to briesmoni, manā dvēselē iedur acij neredzams asmenis un es lēnām asiņoju, līdz paliek vien dūmi, kuri lēnām pazūd līdzi vējam. Viņas gaišā, marmorā kaltā, eņģelim līdzīgā seja smaida,- es nekad neesmu redzējusi viņu smaidam. Smalki veidotās, aicinoši siltās lūpas magi ieliecās, vaigos atklājot mazas, acij gandrīz nemanāmas bedrītes. Man tik ļoti sāp, kad saprotu, ka šādu smeldzīgu smaidu viņa nekad neveltīs man. Es gribu lai viņai ir laimīga, pat tad, ja nelaimīgs būšu es, bet tas sāpēs. Jaunā meitene ir tik skaista un vaibstos nevainīga, un viņa pati pat neapzinās, ka mani lēnām nogalina.

***

- Vai varu šo ticību jūsos atgriezt ar vienu deju, jaunkundz? -

- Es nedejoju, ser. Es neprotu. - gluži kā atzinusies nedarbos, es klusi nočukstu, liegi nodurot acis.


- Es jums iemācīšu. Varu derēt, ka puse šejienes vīriešu vēlas ar jums dejot. Sarīkojam sacīkstes, tas kurš uzvarēs, būs tiesīgs uz vienu deju. Vai piekrītat, jaunkundz? -