Tīrelī. [15]7

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Tireli-14/738873








- Kādēļ man to nākas uzzināt pēdējai? - mana strikti uzstājīgā, bet manāmi aizlauztā un ievainotā balss iekrāso mūzikas un dzīvīgo smieklu piepildīto gaisu. Šis jautājums vairāk izklausās kā uzbrūkošs fakta konstatējums.

- Arī mēs to uzzinājām tikai nesen, Letīcij, - gaidot krusmātes turpinājumu, es ar plaukstām viegli notraušu no zaļā zīda auduma veidoto, vienkārši pašūto kleitu. Mana korsete ir savilkta pārāk cieši un matadatas, kuras satur sarežģīto matu vijumu, ik pa laikam liek galvai smeldzīgi iepulsēties, bet tagad tas šķiet nesvarīgi. - Hercogs Čārlzs mums uzrakstīja pirms mēneša.. -

- Pirms mēneša? - izmisums iekrāso manu balss toni. - Jūs no manis to slēpās veselu mēnesi? -

- Neizliecies tik pārsteigta, Letīcij. Tev ir jāatzīst, ka labāku tu nedabūsi. - krustmāte nelūkodamās manās acīs, sājā vienaldzībā nosaka. - Serēna drīz izies pie mistera Viljama, Eimoss pārņems Hamingtonu muižu, bet tu? - šo jautājumu viņa uzdod vien tādēļ, lai pati uz to varētu atbildēt. - Tu te nīksi un nomirsi aiz vientulības. Toties hercogs ir bagāts un ietekmīgs, viņam ir daudz īpašumu un paziņu. Tu varēsiet apceļot pasauli un pirkt ko vien vēlēsies. Un labums būs arī mums, iedomājies,- mēs kļūtu atpazīstami, par mums rakstītu visās avīzēs un runātu pašā metrapolē. Un ja hercogs pats ir ierosinājis šo ideju, mūsu pienākums ir vien piekrist. -

Klusums ieilgst, bet mani uzskati nemainās. - Es neprecēšos. - mana stingrā pārliecība paliek kalta marmorā.

Pāri greznajai zālei, kā mirdzošs patiesības stars, cauri stiklotajiem arkveida griestiem izlaužās skaidra mēnesgaisma. Tā savijās ar smeldzīgo vijolspēles melodiju, uzguļās uz dejotāju pleciem un gaisā atklāj smalkas putekļu dejas. Pašā tālākajā zāles stūrī stāv Serēna un misters Viljams. Jaunā sieviete staro un ko aizrautīgi stāsta, bet misters Viljams vien stingri un neveikli stāv blakus viņas saviļņotajam augumam. Jaunā vīrieša seja atgādina no gleznas izkāpušu enģeli, ar tukšām, vienaldzīgām un sāpju ieņemtām acīm.

- Bet tev tas ir jādara. - tantes balsī ir vairāk pārliecības nekā prātā. - Tā ir tava vienīgā un pēdējā iespēja ko darīt ar savu dzīvi, Letīcij. Ja tu nepiekritīsi, tad tu mūs pazudināsi, vai saproti? - tantes tuklā seja ir iekrāsojusies ziemas debesu krāsā, kādas tās mēdz būt brīdī, pirms sācis līt.

- Labvakar. - mani satricina aiz muguras atskanošā, nepatīkami greizā balss.

Klusums šķiet gandrīz sataustāms. Es lēnām apgriežos un sastopos ar hercoga Čārlza raupji veidotajiem sejas pantiem un šaurajām, ūdeņainajām acīm. Spožā sveču gaisma krīt uz vecā vīra nepieklājīgo smaida atblāzmu un es klusi noriju siekalas. - Tulīt sāksies jauna deja un es iedomājos, ka jūs to vēlētos izbaudīt ar mani. - krusmātes iedrošinošā smaida pavadīta, es spēcīgi iekožu lūpā un tuvojos man pasniegtajai, sažuvušajai plaukstai,- pietiekami lēni, lai pakaitinātu un izrādītu sev neraksturīgu necieņu.

Vecais vīrietis neprot dejot. Viņa smagie, lempīgie soļi ne vien vienu reizi uzkāpj man uz kājām, bet tas neliek viņam mulst un seju pamest platajam smīnam. Dejojot viņa kroplie, dzeltenie vaibsti stingri verās manī un man neatliek nekas cits, kā novērsties un vērties projām. Es cenšos domāt par ko citu un prātu aizvilināt prom no šīs pasaules, bet tas vienalga atgriežās, apjaušot, ka viņa nelīdzenā, skeletam līdzīgā plauksta privātīpašniecīgi spiež manu vidukli un pēc tabakas, dārga viskija un vecuma smakojošā elpa skar manu kaklu.

- Jūs jau noteikti zināt manus plānus attiecībā uz jums, vai ne, jaunkundz? - vīrietis vērtējoši uzlūko manus vaibstus un sejā ļauj izplesties platam smīnam.

- Zinu gan, ser. - vienaldzīgi norūcu.

- Es likšu jums noprast, ka vienmēr panāku to ko gribu un jūsu pretenzijas to nekādi nespēs ierobežot. -

Es ignorēju viņa pašpārliecinātos vārdus un ar korpusu pieliecos tuvāk viņa sažuvušajai ausij, it kā gribēdama teikt ko aizliegtu. - Man jums ir piedāvājums. -

- Es klausos. - ūdeņainajās acīs iedzirkstās neslēpts azarts.

- Jums būs jāgaida līdz pavasarim. Ja līdz pirmajiem zaļojošajiem pumpuriem tīrelī un pirmajiem spožajiem saulesstariem, es vēl nebūšu atradusi sev vīru,- es būšu jūsu, jums piederēs gan mans ķermenis, gan prāts. Bet ja būšu jau salaulāta,- jums būs mani jāpalaiž. - vecais vīrietis gandrīz nemanāmi, piekrītoši pamāj ar galvu un beidzoties mūzikai, es pametu viņu vienu stāvot deju zāles vidū un pametu telpu.