Labdien Spoki! Ir pagājis jau krietns laika strēķis kopš izveidoju savu profilu spokos, taču tikai pāris nedēļas atpakaļ līdz galam apjautu, cik patiesībā spoki ir kolosāli!
Esmu precējies, palīdzu augt tijiem vis superīgākajiem bērniem uz pasaules, tobiš garlaicīgi nav. Draugu arī pietiek. Taču reizēm prasās pakomunikēt vēl ar kādu. Spoki- ideāls portāls. Jūtu, ka sameklēšu šeit daudz domubiedrus.
Šis, kā jau noprotat ir mans pirmais raksts. Jau savlaicīgi atvainojos par garamatikas kļūdām, nu neprotu es komatus 
Sākšu ar kautko vieglu. Izstāstīšu Jums aņuku.
Pieklājīgais alnis.
Kādā saulainā vasaras rītā, vilks neko ļaunu nenojauzdams, cilpoja savā nodabā pa meža taciņu. Te pēkšņi, brīkš brākš vesels bar ar meža zvēriem mauc šim tieši virsū! Pēdējā brīdī palecis sāņus, neizpratnē grožīdams galvu blisina acis. Nedaudz atskurbis no šoka ievēro zaķi, kas jož tajā pašā virzienā. Caps aiz ausīm. Garausis rokā! ''Kas pie velna Te notiek?!'', jautā pelēcis. "Da Tu ko, atpalicis esi? Neesi neko dzirdējis par PIEKLĀJĪGO ALNI!?''. '' Kādu alni?'', vilks saprot, ka nu ir palaidis garām kauto patiešām svarīgu un visticamāk kautko ļoti bīstamu. ''Nu vecīt! Mūc ko kājas nes! Tas alnis, alnis tas'' turpina aizalsies zaķis''Karoč, ļoti pieklājīgs maita, sasveicinās un tad izdrāž! Saproti!? Karl! vienkārši ņem un drāž visus pēc kārtas!''
No šādiem jaunumiem vilks sasmējās ne pa jokam. Atlaidis garausi, turpināja mierīgi cilpot tālāk. Nu kas par muļķībām, kāds vēl ''pieklājīgais alnis''? Stulbums kautkāds!
Taču, jo dziļāk mežā vilks gāja, jo nemierīgāka kļuva pelēča sirds. Un ja nu spiru kamolam taisnība? Un janu tiešām ņem un izdrāž? Sūdrallā, labāk jādodas uz alu!
Nonācis atpakaļ savā alā, vilks ieritinājās tālakajā un viss tumšākajā kaktā, drošībai iebāzdams pakaļā čiekuru.
Guļ, domā, ka nu ir pilnīgā drošība. Te pēkšņi klusumu pāŗšķeļ skaņa, it kā kāds būtu pudeli atkorķējis.
Čpok! Labvakar!
