Tev šķiet, ka mani pazīsti (6)8

Dažreiz ir jārīkojas pareizi. Dažreiz.

Sākumā uzgāju uz savu istabu pēc maka un skolas lietām, un telefona, kur momentā uzrakstīju māsai īsziņu.
„Mamma arī ir stāvoklī. Tu to zini? Kā tu to tagad pateiksi vecākiem!?” nosūtīju ziņu, apsēdos uz gultas un saķēru galvu. Mana māsa bija stāvoklī no nezināma puiša, un nu grasījās bērnu paturēt. Pareizāk teikt būtu – bērnus. Jo arī mana māsa gaidīja dvīņus.  Vientuļā māte septiņpadsmit gadu vecumā. Kā viņa grasījās to paveikt?

Nervozi drebināju ceļus. Es nezināju, ko es iesāktu, ja man būtu tāda situācija. Bet mana māsa, nebiju es. Mēs šajā ziņā bijām citādas. Elīzai padevās viss, kam viņa pieskārās, un viņa bija visjaukākais cilvēks, ko pazinu. Viņa pat bērnībā apglabāja mirušās Kolorādo vaboles, kad ciemojāmies pie vecmāmiņas. Un kā viņa tagad taisās dabūt to gatavu?

Kāds pieklauvēja pie durvīm. Neko neatbildēju un dzirdēju, kā tētis ienāk. To atpazinu pēc soļu smaguma. Tētis apsēdās man blakus un aplika roku man ap pleciem.-  Kā jūties?

-Ir labi,- es samelojos un palūkojos uz tēti,- Un tu? Septiņpadsmit gadus vēlāk atkal gūstot iespēju būt par tēti?

-Tieši tas, par ko gribēju ar tevi aprunāties,- tētis atviegloti teica,- Es gribēju zināt, kā tu jūties.

-Es nezinu, ko domāt,- godīgi atteicu,- Bet man prieks par jums.

-Jā..- tētis paberzēja skaustu,- Tu zini, ka jūs ar Elīzu pieteicāties, kad mums bija septiņpadsmit gadu. Mēs bijām pārbijušies, bet jauni un iemīlējušies, un jūs sagaidījām atplestām rokām. Es zinu, ka jūs esat lielas meitenes, bet jums jāsaprot, ka mīlestība pret jums nemazināsies,- tētis noskūpstīja man pieri,- Un nav pamata, justies greizsirdīgām. Jums jābūt lepnām. Tas būs mammu treniņš!- tētis pasmējās.

-Jā..- es smaidot piekritu,- Bet es neesmu greizsirdīga. Tas vienkārši ir dīvaini. Allaž esam bijušas mēs divas, un tagad būs vēl divas vai divi citi, un maziņi...

-Tas būs lieliski,- tētis iedrošināja,- Jūs varēsiet viņām vai viņiem iemācīt visu, ko ziniet. Un par auklēšanu mēs jums maksāsim,- tētis smaidot ziņoja,- Tāpēc darbu vari nemeklēt.

-Bet līdz tam jau vēl deviņi mēneši,-

-Es tev saku vēlreiz. Darbu vari nemeklēt,- tētis sacīja,- Bet tagad atgulies un atpūties.

-Es gribu..-

-Keridī...- tētis nosauca mani iesaukā, kā ikreiz, kad kļuva dusmīgs,- Ej gulēt. Tev ir jāatpūšas.

-Es jūtos kā mazs bērns,- nopukstēju un tomēr paklausīju tēti,-  Es gribu kaut ko garšīgu.

-Tūlīt sagādāšu,- tētis salutēja un izgāja no istabas. Atgūlos spilvenos, apsedzu kājas ar pledu un paņēmu rokās telefonu. Māsa bija atbildējusi uz īsziņu. „Man ir sākušies rīta nelabumi. Ko man darīt, māsiņ?”

Tas mani saniknoja. Viņa pati to izvēlējās. Mamma un tētis tūkstošiem reižu bija atgādinājuši par kontracepciju. Es biju nobriedusi gaidīt līdz tas būs īpaši, bet māsai tas bija jāizdara ātrāk. Bez izsargāšanās. Un tagad... viņa sūkstījās par to, uz ko pati bija parakstījusies.

„Man vienalga”, uzrakstīju atbildi un izslēdzu telefonu. Izkāpu no gultas un piegāju pie loga, lai paskatītos ārā pa to. Pamanīju mūsu garāžu, kur varēja redzēt manu motociklu, kurš greznojās, saules apspīdēts. Mirkli skatījos uz to, atceroties visas skaistās atmiņas..

-Katrīna,- tētis mani pasauca, un pagriezos pret viņu,- Makdonalds gultā?

-Paldies,- smaidot pateicos un atgriezos gultā,- Un tu būsi vectētiņš.

-Ko tu teici?-

-To, ka Elīza ir stāvoklī, tēt. Un tu un mamma būsiet vecvecāki.-

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Tev-skiet-ka-mani-pazisti-7/694611