http://spoki.tvnet.lv/literatura/Tev-skiet-ka-mani-pazisti-42/699713
Tev šķiet, ka mani pazīsti (43)8
Atceries, ja cilvēks grib būt blakus - viņš būs blakus.
Tas nebija labākais miegs manā mūžā, bet mani tas netraucēja. Kristiāns negulēja daudz vairāk par mani, jo viņu mocīja murgi. Es nožēloju, ka biju viņu uzvedinājusi runāt par cietuma tēmu, jo šķita, ka tagad visas atmiņas, ko puisis bija tik ļoti noslēpis sevī, pārmāca viņa zemapziņu. Sajutusies vainīga, es viņu pievilku sev klāt ikreiz, kad viņš sarāvās. Man nevajadzēja jautāt, lai saprastu, ka viņš cietumā bija pārcietis vairāk, nekā man atklāja.
Ārā bija gaišs un jau sniga. Man bija mazliet karsti, bet baidījos pakustēties, jo Kristiāns beidzot bija iemidzis normālā miegā. Saudzīgi centos izritināties no viņa tvēriena, bet puisis, to neapzinoties, sajuta, un piespieda mani ciešāk sev klāt. Smagi nopūtos un atlaidos spilvenos. Es negribēju viņu modināt, bet no otras puses, arī es biju nogurusi.
-Kate?- puisis miegaini izdvesa un es atviegloti nopūtos. Pagriezu seju pret viņu un pamanīju, ka viņa acis ir aiztūkušas, un puisis tās knapi varēja atvērt. Viņa balss bija piesmakusi,- Piedod..
-Par ko tu tagad man lūdz piedošanu?-
-Par to, ka es biju vājš. Par to, ka neļāvu tev gulēt, un piespiedu tevi palikt šeit savā vājuma mirklī,- puisis klusi teica un atbrīvoja mani no skavām,- Tu droši vien esi pārgurusi. Varbūt brauc mājās?
-Tu esi pārliecināts, ka tev šeit mani nevajag?- es pajautāju. Puisis piecēlās sēdus un saberzēja seju ar plaukstām. Neko nesakot, viņš pamāja. Paraustīju plecus, izkāpu no gultas un uzvilku mugurā džemperi, jo bija visai pavēss. Kristiāns uz mani skatījās ar miegainām acīm.
-Paņem manu jaku,- viņš sacīja, norādīdams uz jaku, kas karājās uz pakaramā. Pamāju ar galvu un uzvilku viņa ādas jaku pāri savam pelēkajam džemperim. Uzvilku kājās apavus un noskūpstīju puisi uz vaiga,- Tiekamies skolā. Izgulies kārtīgi.
-Ar tevi tiešām viss būs kārtībā?- es pārvaicāju, nebūdama droša. Es taču nezināju, vai viņam nevarētu palikt slikti vai kas tamlīdzīgs. Es pirmo reizi mūžā pieredzēju, kā ir, kad cilvēkam ir nervu sabrukums. Un tagad tas mani patiešām uztrauca.
-Jā taču,- Kristiāns nelaipni atteica,- Pagaidi,- puisis izņēma telefonu no kabatas un pielika klausuli pie auss,- Sveiks, Kristap. Es esmu savā mājā. Vari Katrīnu aizvest mājās?- puisis jautāja un paskatījās uz mani,- Tas ir tepat netālu. Imantā.
-Es taču varu aizbraukt pati,- iebildu. Puisis pārgrieza acis un atmāja ar roku, it kā sakot “Runā, runā”. Sapukojos un sakrustoju rokas uz krūtīm, un nikni glūnēju uz viņu.
-Jā, motocikls arī pieder viņai,- puisis atteica brālim,- Tad uznāc augšā. Parādā nepalikšu,- puisis nolika telefonu malā un izaicinoši man uzsmaidīja,- Un ko tu tagad puksti?
-Es neesmu zīdainis. Pati varu par sevi parūpēties.-
-Trīs reizes tu esi sevi gandrīz izsmērējusi pret asfaltu,- puisis mani kaitinot teica,- Un tu domā, ka es tevi, faktiski negulējušu, laidīšu mājās, kad ārā putina un lielceļš ir slidens, aukstumā?-
-Tāpēc jau nav jānokomandē viss pagasts!-
-Aizmirsti,- puisis teica,- Kristaps ir man parādā. Turklāt, tu viņam šķieti simpātiska.
-Kā tad tas jāsaprot?- es pavaicāju un tanī brīdī atvērās durvis. pa tām ienāca gara auguma puisis ar tumšiem matiem un zilām acīm, kuras man atgādināja haskiju suņus. Tās bija fenomenālas.
-Nāksi?- puisis jautāja, man uzsmaidot. Pamāju ar galvu, nespēdama runāt, un sekoju viņam ārā, aizverot durvis izbrīnītā Kristiāna priekšā. Piepeši doma, ka Kristaps varētu mani aizvest, nešķita tik slikta.
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Tev-skiet-ka-mani-pazisti-44/700096