Labrīt, labdien un labvakar spokiem, spocēniem un spocenēm. Kādu krietnu laiku nebiju licis nevienu dzejoli, jo ar to nenodarbojos vairāk. Bet tā kā es to biju apsolījis , tad solījumi ir jāpilda. Tomēr es saprotu, ka labāk dažus solījumus ir nedot.
Kārtēja diena pēc nakts
kad enģeļi un zvaigznes stāv uz vakts
Saules stari spīd Tavā dvēselē
lai lietu siltumu tavā pasaulē
Saki man, ko Tev vējš teica
apkārt kad grieza dančus un leca
Es skatos Tavās acīs dziļi
kurās grozās domu mākoņu mutuļi
Jo tas ir lauks rudzupuķu zilu
kas satiekās pie horizonta ar debesmalu
Tavi soļi ir kā jūras šalkoņa
no tandēma , kur galvenā ir cita skaņa
Sirdspuksti, kas skan kā bungas
kuri atbalsi rada, kā klintīs viļņu bangas
Kad Tu raudi, tad kaut kur puķe novīst
un pēdējie saules stari krēslā pelēki nosvīst
Kad Tu priecājies, jauna zvaigzne piedzimst,
bet negaisi aiziet projām un norimst
Mēs esam tikai tie, kas mēs esam
cerot, ka ar laiku labāki paliekam
Mēs devām to, ko varējām dot
uzstājīgi par kaut ko vairāk sapņojot
Un viens no otra ņēmām, ko varējām paņemt,
jo kas ir pareizi vien paši varam lemt
Tāpēc, ka esam pierādījums tam, kas notiek,
kad vētra savā ceļā ugunsgrēku satiek
Mans mīļais draugs, kurp Tu dodies,
kāpēc nevaru Tev līdzi spārnos celties?
Man šķita, ka Tu sauc mani
taču tie bija tikai pašapmāni
Tavas pēdas pazūd tauriņu vētrā,
kas ap un starp mums vērpjas dejā ātrā
Es nespēju sajust Tavu pieskārienu,
jo viņu spārni atstāj brūces uz miesas milimetru ikvienu
Bet sirdī krājās tukšums kluss un auksts
un šķiet, ka no pašiem pirmsākumiem Pasaules dus tur ieausts
Skumjas ar asiem zobiem dvēseli grauž,
paralizē visus sapņus un cerības lauž
Kādu dienu mēs izdegsim un putekļos sairsim
un viens par otru atkal jau aizmirsīsim
Lai sāktu kopā jaunu deju ar tauriņiem,
kas parādīs, kādiem jābūt mums cilvēkiem.
