Talants5

Šobrīd manai māsai Zojai ir 13. Es viņu patiesi mīlu. Uzskatu, ka tikai pateicoties viņai vēl esmu dzīvs. Zoja piedzima, kad man bija 7 gadi. Es ļoti priecājos, ka man beidzot būs mazā māsa. Sākumā man skauda, ka visa vecāku uzmanība tika veltīta viņai, tāpēc es nelikos ne zinis par māsu. Jāatzīst, ka es pret viņu izturējos nejauki. Līdz dienai, kad uzzināju viņas talantu. Mēs sēdējām uz dīvāna un skatījāmies TV. Te pēkšņi Zoja ierunājas: "tētis nenāks mājās." Es apmulsu. "Ko tu teici?" es jautāju. "Tētis nenāks mājās." viņa atkārtoja. Es kļuvu nervozs un mēģināju iztaujāt viņu, taču meitene vairāk nebilda ne vārda. Pēc aptuveni pusotras stundas iezvanījās telefons. Zvanīja no policijas. Runātājs izklausījās ļoti nopietns. Viņš teica, ka mani vecāki iekļuva autoavārijā. Māte ir slimnīcā, bet tēvam nav tā paveicies. Viņš nomiris pusceļā uz slimnīcu. Nākamās stundas bija miglainas. Es izslēdzu televizoru un sēdēju, blenžot tukšajā ekrānā. Mamma teica, ka Zoja ir pārāk maza, lai saprastu situāciju, taču viņa zināja, ka tētis vairs neatgriezīsies. Pēc mazliet vairāk kā gada bija nākamais incidents. Tā bija jauka, silta vasaras diena, un mēs bijām parkā. Zoja spēlējās zālītē, kad pēkšņi viņa sastinga un norādīja uz kaut ko. "Tur ir slikts vīrietis", viņa teica. "Mums jādodas." Es paskatījos norādītajā virzienā. Tur bija vīrietis pelēkā jakā ar kapuci. Viņa rokas bija kabatās. Izskatījās, ka viņš kādu gaida. Atceroties mana tēva nāvi, es bez jautājumiem saķēru māsu aiz rokas un steidzāmies mājās. Nākamajā rītā pie brokastu galda mamma lasīja avīzi, un pirmajā lapā bija virsraksts: "Māte un meita nodurta parkā." Apakšā bija bilde ar vīrieti pelēkajā jakā. Viņam bija uzlikti rokudzelži. Man pārskrēja skudriņas. Manas aizdomas apstiprinājās. Manai māsai noteikti bija talants! No tās dienas es uzmanīgi klausījos un pierakstīju viņas teikto.

Zojas sestajā dzimšanas dienā es, mamma un Zoja ēdām restorānā. Te pēkšņi māsa nometa dakšiņu. "Vectēva vairs nav", viņa izbīlī izsaucās. Pēc stundas ziņa apstiprinājās. Vectēvs bija aizgājis miegā. Ilgu laiku tas bija pēdējais pareģojums. Pēc gadiem es pabeidzu skolu un jau sen biju apradis ar domu, ka tās bija tikai sagadīšanās. Kādu dienu es ar savu meiteni sēdējām manā dzīvoklī. Pēkšņi es saņēmu īsziņu no Zojas. - man tev kas jāpastāsta. - kas? - drīz kaut kas notiks. Jums ir jāpazūd no tava dzīvokļa. Dodieties uz viesnīcu vai kaut ko tādu. Vienkārši ejiet prom! - kāpēc? Kas notiek? - nezinu, es tev pateicu visu, ko zinu. - paldies, Zoja. Es saprotu. Nekavējoties pateicu draudzenei, lai paņem līdzi svarīgākās mantas un metāmies ārā. Izlēmām pārnakšņot vietējā viesnīcā. Nākamajā rītā saņēmu zvanu no kaimiņa. Kāds ielauzies mūsu dzīvoklī, bet par brīnumu nekas nebija paņemts. Viņš izsaucis policiju, un cilvēks aizturēts. Mēs devāmies uz policiju. Izrādās, ka Meganas iepriekšējais draugs ielauzies ar nazi, gribot mūs abus nogalināt. Megana bija izbrīnīta: "kā tava māsa zināja?" Bez Zojas mēs noteikti būtu miruši. Neviens netic, arī Megana ir skeptiska, bet es zinu. Manai māsai ir talants...