- Kustini savu mazo pakaļu, ja negribi skriet vēl vienu apli! – Es sadzirdu Dominika saucienu man nopakaļ.
Saule jau taisās uz rietu, taču manam magam tā nav problēma. Rīta pusi viņš izmantoja, lai tiktu galā ar klana problēmām, bet vakaru atstāja desertam – manis mocīšanai. Par visu padomāja, “malacis”. Manam organismam tajā laikā liekas, ka vēl mazliet un nāksies Dominikam pašam ķerties pie sportošanas – mana kapa rakšanas. Plaušas deg elles liesmās, bet skatiens jau krietnu laiku miglojas. Ir pagājusi nedēļa kopš manas viesošanās pie Teitiem. Līdz šim vīrietis bija koncentrējies uz manu maģiju, tomēr šodien nolēma pievienot tam vēl fiziskās formas uzlabošanas treniņus. Lieki teikt, ka neesmu no tā sajūsmā. Es vienmēr esmu bijusi sportiska, taču krosi neierindojās manu mīļāko nodarbju sarakstā.
- Paātrinājums! 50 metri! – Viņš nokliedzas, liekot man novaidēties. Tikai ne to!
Es piespiežu smagos, teju tonnu sverošos muskuļus kustēties ātrāk. Citos apstākļos es būtu noignorējusi viņa vārdus un turpinātu skriet iepriekšējā ātrumā, bet šodien vīrietis ir noskaņots nopietni, man nav vēlmes dabūt vēl vienu soda apli. Kā nekā es tādus dabūju jau 3, jo nemācēju noturēt mēli aiz zobiem (kā jau vienmēr). Vairāk mans ķermenis neizturēs.
BEIDZOT! Es paskrienu garām spilgti dzeltenajai ēkai, kura bija kalpojusi par starta punktu, un acumirklī noveļos uz saules uzsildītā celiņa. Kaut kur netālu apstājas arī pats Dominiks – nosvīdis, taču pilnīgi noteikti dzīvs un spējīgs noskriet vēl pāris simtus kilometru. Man sāk rasties pamatotas aizdomas, ka esmu attiecībās ar robotu, kurš nekad nenogurst. Kā gan savādāk izskaidrot to faktu, ka es jūtos pilnīgi izsmelta, tajā laikā, kad viņš mierīgi staipa muskuļus un ņurd, lai ceļos kājās un neguļu?
Vairs es neskriešu, tas ir skaidrs, tādēļ viņš vairs nevarēs mani sodīt ar soda apļiem. Šī iemesla dēļ es noignorēju pavēli celties kājās un turpinu gulēt. Man ir pilnīgi vienalga, ka smiltis līp pie sasvīdušās sejas, rokām un kājām, es vienkārši gribu aizmigt tepat uz vietas
- Neguli pārāk ilgi, mums vēl treniņš. – Dominiks izdveš, liekot man šokēti atvērt acis. Ko?
- Kas tad šis bija?
- Iesildīšanās.
... Oj,oj.
***
Zāle izrādās neierasti tukša. Šeit nav nevienas citas dvēseles, lai arī esmu radusi, ka liela Salvadoru daļa atstāj treniņus tieši vakarpusei – šim laikam. Pie sevis es paspēju apsvērt domu, ka magi to dara, jo apzinās, ka smagie treniņi var novest arī līdz nāvei un vakara saulrieta gaismās nāve būs poētiskāka. Šāda ideja gan mazliet nobāl, kad es atceros, ka visiem nav tik aptracis treneris kā Dominiks, kurš uzskata par savu svēto pienākumu nomocīt audzēkni līdz pusnāvei, neminot jau to, ka pārējiem, šķiet, fiziskā forma ir labāka par manu.
- Zināji, ka pēc statistikas kaitinoši cilvēki cieš negadījumos biežāk par tiem, kuri ļauj man mierīgi gulēt un atpūsties? – It kā starp citu iejautājos, nesaņemot pilnīgi nekādu reakciju no sarunas biedra puses. Viņa sejā neizkustas ne muskulītis. Kaitinoši.
Tā vietā mags nostājas man iepretim ar biedējoši nopietnu sejas izteiksmi. Viņš pilnīgi noteikti tagad grib teikt ko svarīgu. Domāju, šis ir īstais laiks, lai viņu pakaitinātu un tādējādi pavilktu laiku.
Šī iemesla dēļ es sagaidu brīdi, kad viņš paver muti kārtējai runai. Jā, tieši tad es viņu pārtraucu.
- Vai varu dabūt ūdeni? Man nežēlīgi slāpst. – Nevainīgi nosaku, vienlaicīgi pasmaidot. Mēs abi zinām, ka tie ir meli. Mazāk kā piecas minūtes atpakaļ es netraucēti iztukšoju lielāko pudeles daļu un man ar to pilnīgi pietika.
Mans mags, kā jau ierasts, neļauj sevi iztrūcināt un uzreiz norāda uz pudeli, kuru bija nolicis uz grīdas, tikko mēs iesoļojām šeit. Es savukārt sakrustoju rokas uz krūtīm. – Vai tad īstam džentlmenim nebūtu man tā jāpadod?
Dominika sejas izteiksme paliek tikpat emociju liegta kā sekundi atpakaļ. – Tev pašai ir kājas.
Es iekšēji novaidos. Ak,viņš ir tāds romantiķis.
- Lai paņemtu to pudeli, man nāksies pārsoļot pāri visai zālei. Man ir sliiiiiiinkums. – Žēli nosaku, vienlaicīgi uztaisot Šreka kaķa vistiešāko imitāciju.
Dominiks tik tikko manāmi nosmīn. Tas ir, viņa lūpu kaktiņš pakustas milimetru uz augšu. Tas ir sasniegums. Jāatzīmē šī diena kalendārā.
Vīrietis pakāpjas soli uz priekšu un noliecas, lai iečukstētu atbildi man ausī. Ar šo vienkāršo kustību pietiek, lai mans iepriekš platais smaids kļūtu gandrīz neredzams, un es veltītu visus spēkus atbildes saklausīšanai.
- Tad izmanto maģiju.
... Sasodīts!
Es biju gribējusi izjokot Dominiku, bet tā vietā to izdarīja viņš attiecībā pret mani... Šķiet, es zaudēju ķērienu.
- Bet... – Vīrietis turpina, neatkāpdamies no manis. – Tagad mums ir cits darāmais.
Uzreiz pēc tā es tieku strauji satverta, apgriezta otrādi un cieši piespiesta Dominikam pašam. Galīgi nojūdzies?
- Ko tu dari? – Jautāju, nesapratnei aizvien augot. Es nevaru izrauties, rokas ir bloķētas, bet tajā pašā laikā tvēriens ir pietiekami ciešs un Dominiks ir pietiekami tuvu, lai es justos saspiesta. Ja pievienot tam apjausmu, ka nevaru izrauties, manā galvā sāk rasties klaustrofobiskas bailes, kuras izdodas ignorēt vien atceroties, ka turētājs ir Dominiks, kurš man neko nenodarīs... Nu, varbūt tikai mazliet. Galu galā viņš mani iemeta kaktusos. Manās acīs tas bija ļauni, pat ļoti.
- Ceļš uz panākumiem slēpjas savu kļūdu analizēšanā un apzināšanās. – Viņš ierunājas. – Notikumi Teitu klanā ir parādījuši robu, ko esmu pieļāvis tevis apmācīšanā. Es liku akcentu uz maģiju, jo tieši tās kontrole bija vitāla tavai izdzīvošanai, bet es aizmirsu, ka ne vienmēr uzvar tas, kurš ir spēcīgāks maģijas ziņā.
Man nepatīk uz ko viņš ved... Šis negaidītais skrējiens ap visu pilsētu, tagadējā... pozīcija.
- Ir gadījumi, kad tavas maģijas rezerves ir iztukšotas vai arī tā nedarbojas vispār, kā tas bija pie Teitiem. Tādos gadījumos ir jāvēršas pie fiziska spēka.
Fiziska spēka!? Viņš taču saprot ar ko runā, vai ne?
- Nezinu, vai esi ievērojis, bet es neesmu nekāds dižais spēkavīrs, lai cīnītos ar visiem tiem muskuļu kalniem, kas grib manu nāvi. Tu gribi mācīt cīņu meitenei, kura nevar noturēt rokas gaisā pietiekami ilgi, lai sataisītu zirgasti ?
- Svars un spēks nav galvenais. Tu vari izmantot savas vājības sev par labu. Uzvar ne stiprākais, bet gudrākais.
Ar mani ir cauri. Viņš runā nopietni.
***
Ja tas nebija jau sākotnēji skaidrs, tad es tomēr to pateikšu – Dominiks mani nolīdzināja līdz ar zemi, gan fiziski, gan morāli. Es nespēju atminēties pēdējo reizi, kad kritu ar tik apskaužamu regularitāti. Vīrietis izmantoja vienu un to pašu paņēmienu – sākumā imitēja situāciju, piedāvājot man iespēju pašai izdomāt kā no tās tikt brīvībā, tad, pēc mana skopā intelekta nolamāšanas, rādīja kā man vajadzēja rīkoties un lika to atkārtot, kas noveda pie tikpat liela rezultāta kā bez viņa “mācīšanas”. Īsāk sakot, tas nav mans lauciņš. Es to zināju arī bez šī stulbā treniņa, bet vismaz tagad to saprot arī Dominiks. Tas gan nenozīmē, ka viņš to tā atstāj. Šķiet, viņš ir nolēmis pataisīt mani par profesionālu cīnītāju.
- Neplāties ar rokām uz visām pusēm, it kā tu būtu vējrādītājs! – Dominiks aizkaitināti norāda. – Rokas tuvu ķermenim, tev ir jāaizņem pēc iespējas mazāk vietas.
Kā apstiprinot savus vārdus, viņš mani spēcīgi satver aiz rokas un, tajā laikā, kad cenšos to dabūt brīvu, jau paspēj ar kāju paklupināt mani, tādējādi jau atkal noorganizējot tikšanos ar grīdu. Es tūdaļ ņemos rāpties tālāk, lai nedotu viņam iespēju sevi piespiest grīdai, kā tas bija visas iepriekšējās reizes, bet, kā jau vienmēr, izgāžos. Gluži kā mazu bērnu vīrietis parauj mani aiz kājas, liekot paslīdēt vairākus metrus atpakaļ, tas ir, pie Dominika. Jauki. Kāja tiek atlaista, taču tas diez ko nelīdz, jo tūlīt pēc tā mani kā mazu, vieglu lellīti apgriež otrādi un piespiež pie grīdas ar visu savu svaru, kurš, starp citu, nav diez ko mazs.
Es aizkaitināti sakožu zobus, cenšoties savaldīt uz āru raujošās dusmas. Vācies pie velna, idiot! Lai ko es nedarītu, es nevaru neko viņam izdarīt un tas gluži vienkārši ved ārā no sevis. Šobrīd es nejūtu sevī lielākas vēlmes kā iebliezt viņam pa seju. Tā kārtīgi, spēcīgi, lai atstātu zilumu.
- Domāju, rezultāts varētu būt aptuveni 1000:0. – Dominiks nokomentē, skatoties uz mani no augšas. Pāris nepaklausīgas šķipsnas ir izrāvušās no copes, uz lūpām rotājas viegls smaids un vīrietis izskatās pat visai apmierināts ar sevi un to, ka viņš šobrīd ir cieši piespiedis mani grīdai, tādējādi izslēdzot iespēju, ka tikšu brīvībā saviem spēkiem. Āzis.
- Tev vienkārši paveicās. – Lietišķi nosaku, brīdi veroties viņam acīm, taču visai drīz novēršoties. Kā lai dusmojas,kad viņš smaida?
Dominikam gan ir citi plāni. Vīrietis ar vienu roku satver manu zodu un piespiedu kārtā liek paskatīties uz sevi, vienlaicīgi pieliecoties tuvāk. Katrs izrunātais vārds kutina ādu. – Ko tu tur sākumā teici? “Pēc statistikas, kaitinoši cilvēki biežāk cieš negadījumos, nekā tie, kuri liek tevi mierā?”
Vīrietis pieliecas vēl mazliet tuvāk. – Es gaidu.
...
Idiots! Pilna apņēmības es sāku rauties brīvībā, tādējādi panākot pilnīgi neko. Šķiet, viņš to pat neievēro.
- Nu taču, parādi meistarklasi... – Pēkšņi viņa vārdi apraujas un mags paceļ skatienu. Savos pūliņos es nebiju sadzirdējusi durvju atvēršanos, taču nenoliedzami ievēroju kā Dominika oma sekundes laikā izmainās, kā viņš saspringst. Lai kas arī nebūtu nācējs, Doms nav diez ko iepriecināts par viņa klātbūtni.
Roka, kura bija turējusi manu zodu, atslābst un tas dod man iespēju atliekt galvu atpakaļ un ieraudzīt...
Identiskas acis tām, kurās lūkojos pirms sekundes. Zeltainas, prasošas uzmanību. Es uzreiz saprotu, ka tā ir Dominika māte un to, ka mūsu pirmā tikšanās notiek ļoti “neparastos”apstākļos. Laikam jau arī mans mags to saprot, jo viņš beidzot nokāpj no manis, ļaujot piecelties.
Sieviete ir pārsteidzoši skaista. Magu dīvainā novecošanas sistēma dod viņai iespēju izskatīties visai jaunai. Zeltainās acis ir kā pieskaņotas brūni iedegušajai ādai un garajiem, biezajiem matiem, kuri mazliet haotiskās šķipsnās krīt abpus viņas sejai. Viņa ir krietni līdzīgāka Dominikam, nekā Loganam.
- Damian, – Viņa ierunājas, balsij izrādoties pārsteidzoši maigai un patīkamai. – Vai mēs varētu parunāt?
Mags krietnu brīdi klusē, neizsakot ne vārda. Šķiet, viņš nemaz nezina kā reaģēt, it kā viņā nebūtu ieprogrammēta reakcija uz tamlīdzīgiem gadījumiem. Mana roka pusapzināti pasniedzas pēc viņa un atbalstoši to satver. Es biju lūgusi Dominiku parunāt ar viņu jau kopš sākta gala un te nu tas brīdis ir pienācis.
Mags uzmet man īsu skatienu. – Vari doties mājās, es vēlāk atnākšu.
