- Izmanto rezerves izeju! – Dominiks skaļi nošņāc, atpalikdams vien par pāris soļiem. Mēs steidzīgi izskrienam cauri viesnīcas vestibilam, pievēršot sev darbinieku ziņkārīgos skatienus, un ātri vien atrodam otru izeju. Par laimi mēs bijām to ievērojuši jau vakar un mums nenācās lieki tērēt laiku meklējumiem. Sirds mežonīgi dungo, draudot jebkurā mirklī izlēkt no krūtīm. Dažbrīd es spēju vien nobrīnīties par savu ķermeni – tamlīdzīgas situācijas notiek visu laiku, bet katru reizi es nobīstos, katra reize ir tieši tikpat biedējoša kā iepriekšējā.
Mēs izskrienam no viesnīcas, speram pāris soļus uz priekšu, kad es sadzirdu skaļu troksni un tam sekojošu kliedzienu. Asinis manās dzīslās sastingst. Kliedzējs ir Dominiks. Nekad iepriekš es neesmu dzirdējusi viņu izdodam tik sāpju pilnu skaņu.
Es paveros uz Dominiku, no visas sirds cerēdama tur ieraudzīt jebko, izņemot patiesību. Tas troksnis... Tas bija šāviens. Vīrietis ir nokritis uz zemes, seja ir saviebta sāpēs, bet pirksti apkļauj rokas augšdaļu, no kuras jau tek zelta tērcīte, iekrāsojot ādu un tetovējumus jaunā tonī.
- Brālīt, kāpēc tāda steiga? – Aiz muguras atskan auksta, izsmejīga balss, kura liek šausmām manās asinīs kļūt simtreiz spēcīgākām. No šīs balss es tik ļoti baidījos, tā man bija rādījusies murgos. Džonatans. Dominika brālis. – Vai tu nevēlies veltīt dažas minūtes, lai papļāpātu ar savu veco ģimeni? Ņemot vērā, ka tavā rokā ir īpaši tev izstrādāta lode, tās būs tavas pēdējās minūtes. –
Man aiz muguras nošņirkst akmeņi, un šī skaņa izrauj mani no īslaicīgās baiļu paralīzes. Es sargājoši nostājos sāpēs elsojošā Dominika priekšā, beidzot uzlūkojot uzbrucējus sejā.
Acīmredzot viņi bija sadalījušies grupās. Šie nav tie paši cilvēki, kurus biju redzējusi pa logu. Tagad manā priekšā stāv četri magi. Divi jauni vīrieši ir man nepazīstami, taču es uzreiz atpazīstu plikpauri. Viņa rokās ir redzams ierocis, ļaujot noprast kas bija šāvējs. Grupiņas priekšā stāv neviens cits kā Džonatans. Mati ir mazliet īsāki kā mūsu iepriekšējā tikšanās reizē, bet visādi citādi nekas nav mainījies – tas pats oficiālais izskats, it kā viņš plānotu gājienu uz balli, tā pati bālā āda un nedzīvās, pelēkās acis.
Džonatana skatiens apstājas pie manis. Man ir jāpielieto viss savs gribasspēks, lai saglabātu mierīgu sejas izteiksmi un nesāktu trīcēt. Es pat nezinu kāpēc tā reaģēju. Kaut kas Džonatanā ir citāds. Spriežot pēc Dominika vārdiem, Teitu vienīgais mantinieks neizceļas ar milzīgām maģijas rezervēm. To visu izdara viens vienīgs skatiens – ar to ir pietiekami, lai iebiedētu, liktu domāt, ka tās acis pārvērtīs mani par pīšļiem.
- Panāc šurp, Talija Levinsone. – Viņš ledainā tonī nosaka sekundi pirms es sajūtu svešu klātbūtni savās smadzenēs. Es tūdaļ nobloķēju savu apziņu, neļaujot viņam tikt tālāk. Manā atmiņā joprojām ir saglabājusies diena, kad cits cilvēks man pavēlēja uzbrukt Dominikam, un es to izdarīju. Tas vairs neatkārtosies.
Es teju neapzināti pasmaidu, kad saprotu, ka Džonatans nespēs tikt pie kārotā šādā ceļā – mans skolotājs bija Dominiks – viens no spēcīgākajiem mentalistiem pasaulē. Viņa brālis šajā ziņā krietni atpaliek.
Klusumu pārtrauc salti, neīsti smiekli. – Ak, Dominik, tu neesi zaudējis laiku lieki, ko? Mentālais bloks, ļoti gudri... Diemžēl, ne pietiekami. –
Šajā sekundē apkārtne iegrimst haosā.
! ! ! 
!
! Atvaino lasot nespeju novertet + vai ne ! 
gribu nākamo daļu