Melnā Roze pat īsti nepaspēja saprast, kas notiek. Otrs apsargs, acīmredzot arī pamanījis kustību, ķēra pēc ieroča, bet nepaspēja to izvilkt, kad telpai pāri pārvirpuļojis neliels, tumšs priekšmets ietriecās viņam kaklā. Aizmirsis par ieroci, vīrietis ķēra ar rokām pie kakla, no kura izšļācās asiņu strūkla, un sagrīļojies sabruka uz grīdas.
Dons Rudolfo, arī pamanījis, ka kaut kas nav labi, mēģināja celties kājās un tieši tāpat meklēt azotē ieroci, bet nepaspēja. Telpā nedzirdami kā ēna ieskrējušais cilvēks bija ātrāks, un narkobarona mēģinājumu piecelties noslāpēja spēriens pa žokli. Dons Rudolfo iekrita atpakaļ dīvānā, bet uzbrucējs, nenolaidis baso kāju zemē, izdarīja vēl vienu spērienu viņam pa krūtīm. Izrādījās, ka uzbrucējam kreisajā rokā ir arī masīva pistole, un namatēvs dabūja vēl arī sitienu pa galvu ar tās rokturi, kā rezultātā nevarīgi saļima dīvānā bez samaņas.
Uzbrucējs pagriezās pret Melno Rozi, un meitene tikai tagad līdz galam atpazina viņā Dženiferu. Sievietes mati bija izpūruši, seja un apģērbs no vienas vietas notašķīti ar asinīm, viņa bija gluži kā no šausmu filmas izkāpusi. Basām kājām – tas izskaidroja, kā viņa bija varējusi atskriet šurp tik klusu.
Dženifera pielika pirkstu pie lūpām par zīmi, lai Melnā Roze klusē. Meitene bija tik pārsteigta, ka zīme bija gluži lieka, viņa arī gribēdama šobrīd nespēja parunāt un pati gandrīz vai brīnījās, kāpēc vēl nav paģībusi.
Sieviete tikmēr nolika uz galdiņa pistoli un piesteidzās pie apsarga, kurš joprojām vārtījās pa grīdu un klusi gārdza. Viņam no kakla, kurā rēgojās naža rokturim līdzīgs priekšmets, joprojām pulsēdama šļācās asiņu strūkliņa, bet pa muti nāca koši sārtas putas. Dženifera notupās pie mirstošā tā, ka Melnā Roze nevarēja redzēt, ko viņa dara. Atskanēja pretīgs žļurkstiens, kaut kas noburbuļoja, un ķermenis pārtrauca kustēties.
Vēl mirkli padarbojusies, sieviete atgriezās atpakaļ pie bezsamaņā esošā dona Rudolfo, jau ar apsarga ieroci un rezerves magazīnām rokās. Nolikusi tos uz galda blakus Fernando milzīgajai pistolei, Dženifera ātri pārmeklēja narkobaronu un nolika uz galda arī viņa ieroci un saliekamo nazi. Acumirkli svārstījusies, viņa sabāza plato bikšu kabatās otrā apsarga pistoles magazīnas, paņēma viņa pistoli, izvilka no spala magazīnu, apskatīja to, ielika atpakaļ un pavilka mazliet atpakaļ ieroča rāmi, palūrēja pa šķirbiņu iekšā ierocī un apmierināta palaida rāmi atpakaļ. Sieviete darbojās gluži kā automāts, bez kāda satraukuma vai nervozitātes.
Melnā Roze tieši tikpat automātiski sameklēja cigareti un mēģināja aizsmēķēt, bet rokas tŗīcēja, un tas nebija nemaz tik viegli. Dženifera, pamanījusi meitenes centienus, uzjautrināta pasmaidīja un turpināja darboties. Parakņājusies savā somiņā, viņa izvilka nelielu rituli auklas, kuru pārbaudītāji vai nu nebija pamanījuši, vai arī nebija uzskatījuši to par aizdomīgu priekšmetu, un novēla dona Rudolfo nevarīgo ķermeni guļus uz grīdas ar seju uz leju. Atlauzusi vīrieša rokas uz muguras, sieviete tās veikli sasēja, apmeta brīvo auklas galu upurim ap kaklu un, atlocījusi atpakaļ dona Rudolfo kājas, piesēja otrā auklas galā tās, nostiepjot auklu gana stipri. Nolūks bija gana skaidrs – jebkurš mēģinājums kustēties savilks auklu, un tā žņaugs ciet upura kaklu.
- Lejā ir vēl kādi pieci vai seši apsargi! – Beidzot veiksmīgi aizsmēķējusi un izpūtusi pirmo dūmu, Melnā Roze drebošā balsī iečukstējās, baidīdamās, ka apsargi no lejas viņu neizdzird. – Kā tu domā tikt ārā?
- Visam savs laiks. – Dženifera paraustīja plecus. – Bet, ja nu tomēr mūs pārsteidz, slēpies un pie pirmās iespējas cel augšā rokas, lai visi redz, ka tev nav ieroča. Ja paveiksies, paliksi dzīva un vesela.
Tikusi galā ar siešanu, viņa izvilka no somas vēl arī palielu kabatas lakatiņu un ņēmās pliķēt donam Rudolfo pa vaigiem. Pēc vairākiem mēģinājumiem viņš atjēdzās, lai tūlīt pat tiktu pārsteigts ar kabatas lakatiņa iestūķēšanu mutē.
Nolikusi pa ķērienam pistoli, Dženifera uztupās ar vienu ceļgalu donam Rudolfo uz pleca.
- Klausies mani labi uzmanīgi. – Viņa klusām teica. – Es uzdodu jautājumus, tu atbildi ar jā vai nē. Galvu taču pakustināt vari, vai ne? Ja man liekas, ka tu melo vai bremzē, es tev laužu pirkstus. Pa vienam. Ja mēs nonāksim līdz tam, ka nāksies salauzt tev visus pirkstus, pēc tam es ņemšu nazi un griezīšu viņus nost. Arī pa vienam. Skaidrs?
Slāpēti īdēdams, dons Rudolfo pamāja ar galvu.
- Vai tu vari iedomāties, ko es meklēju? – Dženifera jautāja, paralēli atlocīdama no vīrieša sažņaugtās dūres vienu no pirkstiem.
Narkobarons apstiprinoši pamāja ar galvu. Melnā Roze ievēroja, ka kabatlakatiņš viņa mutē pamazām piesūcas ar asinīm.
- Vai tu zini, kur atrodas tas, ko es meklēju? – Skanēja nākošais jautājums. Dons Rudolfo laikam pārāk aizkavējās ar atbildi, jo Dženifera jau pēc mirkļa īstenoja savus draudus – pat Melnā Roze sadzirdēja klusu krakšķi un redzēja, kā narkobarons noraustās sāpēs, uz mirkli ieīdās skaļāk un tūlīt jau sāk māt ar galvu.
- Lieliski. – Sieviete pasmaidīja. – Nākošais jautājums. Vai portfelis atrodas šajā ēkā?
Vīrietis ar steigu noraidoši pagrozīja galvu.
- Nevar būt! – Dženifera izbrīnījās, bet nesteidzās lauzt nākošo pirkstu. – Tu nemānies?
Dons Rudolfo, žēli īdēdams, turpināja grozīt galvu vēl izmisīgāk.
- Labi. – Viņa izlēma. – Tad darīsim tā. Es tagad izņemšu tev no mutes to lupatu, bet tu, lūdzu, esi tik laipns un nemēģini aurot vai ko tamlīdzīgu. Jebkāda konflikta ar tavu apsardzi gadījumā pirmo lodi dabūsi tu. Mugurkaulā, un varēsi atlikušo dzīves daļu pavadīt ratiņkrēslā. Skaidrs?
Narkobarons apstiprinoši pamāja ar galvu, un tika atbrīvots no asiņainā kabatlakatiņa. Dženifera ļāva viņam izspļaut biezās asinis, kas bija sakrājušās mutē, un uzdeva nākošo jautājumu.
- Tātad, kur atrodas portfelis?
- Taf nav feit. – Dons Rudolfo nošļupstēja. Sieviete par atbildi satvēra auklu, ar kuru viņš bija sasiets, un savilka to ciešāk ap vīrieša kaklu. Pagaidījusi, kamēr narkobarons sāk palikt zils, viņa palaida auklu atkal vaļā, ļaujot viņam badīgi ieelpot.
- Lūdzu runāt par tēmu! – Dženifera aizrādīja. – Ja vispār gribi runāt!
- Labi, labi! – Narkobarons izmocīja. – Ef atdevu poftfeli donam Kaflofam. Vinf if mūfu kaftela vefākaif, lielākā autofitāte. Nefinu, kuf vinf tagad to poftfeli glabā. Vafbūt pie fevif mājā, vafbūt kaut kuf fituf.
- Nu skaties tu man. – Uzmanīgi noklausījusies, Dženifera piedraudēja. – Mēs šo stāstiņu pārbaudīsim vēlāk. Un nedod dievs, ja būsi samuldējis. Bet tagad lūdzu esi tik laipns un ņem atpakaļ mutē lupatu, būs vēl kādu brīdi jāpaguļ šeit pat. Nepazūdi nekur, ja? – Viņa iesmējās, stūķēdama donam Rudolfo mutē asiņaino kabatlakatiņu. Viņš neko daudz nepretojās, vien nikni skatījās uz Dženiferu. Tik nikni, ka Melnajai Rozei palika bail. Kaut arī izskatījās, ka Dženifera zin, ko dara, tomēr kas būs tad, ja viņai kaut kas nesanāks tā, kā iecerēts? Vai arī iecerēts būs nepareizi? Meitene neviļus nodrebinājās, jau iedomājoties vien, ko dons Rudolfo pārdrošniecei varētu nodarīt tagad, ja viņam izdotos izglābties. Tad visdrīzāk tas liktenis, ko viņš bija Dženiferai nolēmis tikmēr, kamēr viņa vēl atradās tualetē, liktos kā paradīze salīdzinājumā ar to, ko viņš nolemtu tagad. Melnā Roze ar mokām aizgaiņāja šīs briesmīgās domas.
Dženiferu tikmēr, šķiet, līdzīgas pārdomas nesatrauca. Pabeigusi stūķēt narkobaronam mutē lupatu, viņa piecēlās kājās un no visas sirds iespēra viņam pa galvu, ļaujot viņam atkal bez samaņas saļimt uz grīdas.
- Nu ko, novēli man veiksmīgas medības! – Dženifera piemiedza Melnajai Rozei ar aci un, izvilkusi no somiņas telefonu un austiņas, iesprauda austiņu štekeri telefonā un sabāza austiņas ausīs. Tad kādam piezvanīja un kaut ko klusi nomurmināja austiņu mikrofonā.
- Gaidi mani šeit. – Sarunu nepabeigusi, viņa uzrunāja Melno Rozi. – Es būšu atpakaļ burtiski pēc minūtes.
Dziļi ieelpojusi, Dženifera ar pistoli rokās sāka zagties no kabineta ārā.
