local-stats-pixel fb-conv-api

Suaresu dzimtas noslēpums 162

78 0

Atgriezusies mājās jau diezgan vēlā vakarā un vēlreiz nopriecājusies par to, ka pie mājas vai nedežūrē reportieru armija (paldies dievam vai, pareizāk sakot, Havjeram, kā sevi bija licis saukt sinjors Kaldena), Melnā Roze jutās visnotaļ nogurusi. Ar mantojuma nodokļiem viss bija atrisinājies, summas bija salasījušās diezgan iespaidīgas, tomēr to apmaksai pietika ar banku kontos esošo naudu, līdz ar to seifā guļošo skaidru naudu varēja neaiztikt, un tas nevarēja neiepriecināt.

Beidzot atbrīvojusies no pieklājīgajām, bet ne sevišķi ērtajām drēbēm un nomazgājusies dušā, meitene prātoja, vai nevajadzētu vēl šovakar aizvest Mensonam tos nelaimīgos divsimt tūkstošos, lai izpestītu viņu no parādiem. Bet… spēka un gribēšanas vairs īsti nebija, turklāt arī Mensona attieksme pēdējās tikšanās reizēs un telefona sarunās šādu vēlmi nekādā veidā neveicināja. No otras puses, Melnajai Rozei gribējās seksu, bet piemērota kandidāta īsti nebija – pēc Havjera, kurš bija vecāks par viņas tēvu, meitene īsti nealka, uz Mensonu viņa bija apvainojusies, bet tagad iet ārā un grābt pirmo nejauši ceļā gadījušos cik necik patīkamo partneri nederēja – viņa jau nebija `tāda meitene`. Nācās vien palikt vienatnē.

Par spīti nogurumam, miegs īsti nenāca. Diena bija sanākusi gara un iespaidiem pilna, tie nelaida vaļā. Lai kārtīgi nomierinātos, nācās uzsmēķēt zāli.

* * *

Tā bija tikai otrā diena pēc kārtas, kad jāmostās pēc modinātaja, bet Melnā Roze jau ienīda šādu režīmu. Nevarētu teikt, ka par tēva bērēm viņa ļoti satrauktos vai tās pārdzīvotu, tomēr ēst no rīta īsti negribējās.

Bēres, par laimi, notika un pagāja visai ātri. Bija jau, protams, sērīga mūzika un garas runas, un tad bezgalīgas atvadīšanās, jo daudzi bēru viesi gribēja ko teikt, un kad sākās kapa aizbēršana, pašrocīgi iebērt tajā neiztrūkstošās trīs saujas smilšu. Un protams, līdzjūtību kalni par pilnīgu bāreni kļuvušajai sinjoritai Suaresei. Melnā Roze nepazina gandrīz nevienu no daudzajiem bēru viesiem, tomēr ļoti saņēmās un piespieda sevi iespējami sirsnīgi pateikties katram, kurš nāca un izteica līdzjūtību. Kaut arī iekšēji viņa daudz labprātāk katram būtu parādījusi fakuci un rupji viņu pasūtījusi.

Šī izlikšanās meiteni ļoti nospieda, un viņa atviegloti uzelpoja, kad pasākums beidzās un varēja doties mājās. Havjers gan mēģināja pierunāt Melno Rozi sastādīt viņam kompāniju pusdienās, bet meitene atteicās. Atcerēdamies to, ka pēcpusdienā vēl ir sagaidāma ekskluzīvā intervija, un, ka vakarā Havjers tik un tā gribēs restorānā svinēt biznesa sākumu, viņa gribēja izmantot katru iespēju pabūt viena, ārpus šiem jaunajiem pienākumiem… no kuriem tik un tā nevarēs izvairīties, ja gribēsies paturēt žurnālu un vismaz mēģināt saglabāt miljonāres statusu.

Tomēr mājās viņu gaidīja jauns pārsteigums. Tiklīdz Melnā Roze bija tikusi vaļā no sēru drēbēm, nomazgājusies dušā un pārģērbusies savās ierastākajāš drēbēs, tā mājkalpotāja paziņoja, ka esot ieradušies un ar viņu vēloties tikties vēl kaut kādi cilvēki biznesa darīšanās.

Tā kā tika pieminēts bizness, tad meitene nosprieda, ka pasūtīt viņus būtu nepareizi, galu galā tas varbūt varēja būt svarīgi žurnāla nākotnei, un vienkārša tikšanās un parunāšanās jau viņai nekādus draudus vai risku nevar radīt – jo uz vietas var neko neizlemt, vienkārši uzzināto pieņemt zināšanai un paziņot, ka atbilde būs vēlāk – piemēram, kad viņa par to pakonsultēsies ar Hajveru. Ja būs tāda vajadzība.

Ar šādām domām galvā Melnā Roze nokāpa lejā uz viesistabu, kur viesi viņu jau gaidīja. Viņi bija divi – vīrietis uzvalkā un sieviete biznesa kostīmā. Abi bija samērā nenosakāma vecuma – nu, mazāk par 20 gadiem viņiem noteikti nevarēja būt, bet neko daudz vairāk par 30 arī ne. Vīrietim ar pagariem, zirgastē saņemtiem melniem matiem sejā bija redzami ne ta īsti aziāta, ne ta īsti indiāņa vaibsti, bet sieviete bija klasiski blonda baltā.

- Labdien, sinjorita Suaresa! - Melnajai Rozei ienākot telpā, vīrietis piecēlās kājās un viņu pieklājīgi sveicināja. Viņš runāja spāniski ar ļoti interesantu, agrāk nekur nedzirdētu akcentu. - Ļoti atvainojiet, ka mums jātraucā jūs tādā dienā. Es gribētu jums izteikt līdzjūtību sakarā ar tēva zaudējumu, bet domāju, ka jūs šajās dienās tādas jau esat dzirdējusi simtiem, tāpēc neapgrūtināšu jūs.

- Labdien! - Strupi sasveicinājās sieviete, viņai arī bija akcents, tiesa, mazliet savādāks nekā vīrietim.

- Labdien… - Melnā Roze, mazliet apmulsusi, atbildēja. - Vai varu piedāvāt kafiju?

Viesi neatteicās, un, pasaukusi Mariju, meitene nodeva attiecīgu rīkojumu.

- Es esmu Džeikobs Smits, un šī ir mana kolēģe Klēra Džonsone. - Izskatījās, ka no viesu puses galvenais runātājs būs vīrietis. - Piedodiet, ja esam netaktiski, bet ķersimies uzreiz pie lietas. Mēs pārstāvam advokātu biroju `Apfelbaums un dēli`. Ir tāda lieta… pie jūsu tēva glabājās kāda mūsu klienta īpašums. Tāds slēdzams metāla portfelis.

Meitene sastinga. Vispār jau laikam nevajadzēja pārlieku brīnīties par to, ka portfeli-seifu meklēs vēl kāds, bet tomēr šajā brīdī viņa tam nebija īsti gatava. Bet varbūt tēvam bija vairāki tādi portfeļi?

- Diez vai es varēšu jums palīdzēt. - Melnā Roze atbildēja un sāka stāstīt, viņasprāt, pietiekoši ticamu leģendu. - Redziet, kamēr tēvs bija dzīvs, es tam sevišķu uzmanību nepievērsu. Bet šobrīd es šādu priekšmetu mājās neesmu atradusi. Un es nezinu, cik daudz jūs zināt, bet manu tēvu nogalināja laupītāji, kas bija ielauzušies pie mums mājās. Varbūt tieši viņi ir paņēmuši šo portfeli.

Sarunu iztraucēja mājkalpotāja, kas atnesa kafiju. Džeikobs to uzreiz pagaršoja, kamēr Marija vēl bija klāt, un apmierināts nokrekšķinājās.

- Brīnišķīga kafija, sinjora! Ja es mācētu tādu vārīt, es jau sen būtu atvēris savu kafijas bāru.

- Paldies, sinjor! - Mājkalpotāja samulsa no šādas uzslavas, bet Melnā Roze vēroja savus viesus un prātoja, vai viņi varētu būt ne tikai kolēģi, bet arī mīļākie. Viņa neredzēja nevienu iemeslu, lai viņi tādi nebūtu. Turklāt Džeikobs bija tik pievilcīgs…

- Nu, ja portfeļa mājās nav, tad tas izklausās diezgan ticami, ka tieši laupītāji to ir paņēmuši… - Viņš atsāka sarunu, kad Marija bija nozudusi virtuvē. - Es saprotu, jūs jau noteikti par laupīšanu esat visu neskaitāmas reizes stāstījusi policijai, bet varbūt mēs varētu lūgt jūs tomēr pastāstīt to visu vēlreiz mums? Tas mums varbūt palīdzētu saprast, kur portfelis varētu būt palicis.

Paraustījusi plecus, Melnā Roze vēlreiz izstāstīja oficiālo laupīšanas versiju. Kā nēģeri no, domājams, Graustu rajona bandas viņu nolaupījuši pilsētas centrā, izmantojuši iekļūšanai savrupmājā, un tad, piedraudot ar izrēķināšanos, likuši tēvam atvērt seifu un atdot naudu.

- Vai kāds zināja, ka jūs tajā vakarā dosieties uz pilsētas centru izklaidēties? - Kad meitene bija beigusi savu stāstu, sarunā iesaistījās arī Klēra, un šie papildjautājumi Melnajai Rozei likās jau iepriekš kaut kur dzirdēti. - Un kas jums liek domāt, ka uzbrucēji bija no, kā jūs teicāt, Graustu rajona bandas?

Meitene pacietīgi atkārtoja iepriekš policijai dotās atbildes. Likās, ka viesus tās apmierina. Padzēruši kafiju, viņi atvadījās.

- Ja nu tomēr jūs piepeši vēl kaut ko atceraties, lūdzu piezvaniet! - Džeikobs palūdza, pasniedzot Melnajai Rozei savu vizītkarti. Klēra sekoja viņa paraugam. - Uz redzēšanos!

Un prom viņi bija. Meitene palika viena, iegrimusi nomācošās domās. Sasodīts, kas te īsti notiek? Kāpēc par tēva portfeli ir tik liela interese? Kas īsti tajā atradās?

Un ko tagad darīt? Vai vajadzēja pastāstīt šiem, ka portfeli-seifu meklē arī tiesu izpildītājs, vai varbūt vajadzētu pastāstīt tiesu izpildītājam, ka portfeli-seifu meklē kaut kāda advokātu biroja darbinieki? Vai pastāstīt par šo Havjeram? Bet ko viņš varēs ieteikt? Melnā Roze nevarēja saprast, kā rīkoties.

Bija tikai viens cilvēks, kam viņa pavisam droši varēja to stāstīt, un kurš varbūt varētu zināt, kā rīkoties. Paņēmusi telefonu, Melnā Roze piezvanīja Mensonam, mazliet nobažījusies, kā viņš atbildēs.

- Čau, Mens! Kur tu esi? - Viņa jautāja, kad puisis pacēla klausuli.

- Mājās. - Viņš noņurdēja. Izklausījās, ka viņš ir tik tikko pamodies. - Ko tu gribi?

- Man ir tas, ko tev vajag. - Meitene izlēma sākt ar labo ziņu. - Tiekamies krogā pēc stundas?

- Tiešām? - Mensons atdzīvojās. - Sasodīts, es skrienu! Tu esi mana glābēja!

Melnā Roze pabeidza sarunu un pasmaidīja. Darīt labu tomēr bija patīkami, un viņa tikai tagad neviļus iedomājās, cik ļoti pēdējās dienās ir attālinājusies no savas sātanistes identitātes. Bet ko lai dara, tāda bija jaunā, pieauguša cilvēka dzīve.

78 0 2 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 2

0/2000

 emotion 

0 0 atbildēt

 emotion 

0 0 atbildēt