Kad man bija 12 gadi, es sāku rakstīt stāstu.Stāstu par vientulību.Stāsts, kurā realitāte mijās ar sapņiem.Nezinu, vai ir kāds, kam varētu patikt 12gadīga bērna stāstiņi, bet pašlaik, jau vecāka būdama, es pārlasu šo stāstu un atceros bērnības sapņus...Nolēmu uzrakstīt pirmo nodaļu, lai jūs varētu novērtēt, kādas bija manas domas sen sen atpakaļ...
Stāsts par vientulību./1.nodaļa.
Vispār ja tā padomā, tad tā vientulības padarīšana sākās jau ļoti sen.Katrs cilvēks kādreiz ir juties vientuļš, vai ar ko apbēdināts.
Šī stāsta galvenajai varonei jau sen ir bijusi doma, ka kāmēr viņa sēž mājās, vai jauki izklaidējās, kāds skumst vai skumst pavisam viens.
Tas zēna tēls meitenei lika aizdomāties.Vai šis zēns būtu kāds simbols, vai kāds sapnis, kas lēnām aizplūst nemanīts un neizprasts?
Meitene saprata, ka ir kardināli jāmaina sava dzīve.Tikai tobrīd nekur nefigurēja pilnīga pārliecība par to kas tieši jāmaina.
Kāmēr meitene slīka pārdomu jūrā, es domāju par zēnu...Zēns bija neliela auguma, drīzāk es pat varētu teikt, ka viņš bija īss.Ar brūniem matiem un zaļām kaķa acīm.Viņa acis man patiešām atgādināja kaķēnu, kuru redzēju pažobelē slapstāmies.Zēnam uz rokas bija gumijas rokassprādze.Uz tās bija filozofiska rakstura uzraksts.Kas līdzīgs domai, par abpusēju cieņu, kura rodas tikai tad, kad tiek paveikti varoņdarbi.
Zēns meitenes sapņos stāstīja par sevi, par savām iemaņām un savu dzīvi.Pats galvenais, ko meitene nespēja saprast bija vientulība.Zēns taču bija ārkārtīgi vientuļš un tomēr tam bija tik daudz dažādu nodarbju, ka neviens pat nesaprata kā viņam vispār atliek laika skumt un justies vientuļam.Pie tam zēns bija ārkārtīgi dīvains.Dzēra tikai ūdeni un pārtika no riekstiem.Protams, ēda viņš visu, bet nekas viņam negaršoja tik ļoti kā mandeļrieksti.Tāpat katru ceturtdienu viņš sēdēja parkā, zem viena un tā paša koka.Šķiet, ka tas bija ozols...
Pats zēns sevi uzskatīja par sīku pelīti kaķu aplenkumā, bet kā tas īsti bija, to neviens tā īsti nemaz nezin.
Nabadzīgs jau nu viņš noteikti nebija.Viņš bija labi un kārtīgi apģērbts.Smaržoja pēc saldajām meža zemenēm.Bet arī tas bija nesaprotami.Zemenes viņš nevarēja ciest un kur nu vēl pirkt sev tādas smaržas.Nē, to nu gan viņš nebūtu darījis.
***
Tikmēr meitene bija cieši iemigusi.Kārtējo reizi sapņoja par zēnu.Šis jau bija 201. sapnis par zēnu.To nu meitene zināja, kārtīgi pierakstīja datumus un jauniegūtos informāciju.Šodien kā jau vienmēr bija viela pārdomām.Arī šoreiz nebija minēts neviens vārds par zēna ģimeni.Bet tieši to meitene gribēja zināt vairāk par visu.Meitene nezināja ko darīt.Viņa nevēlējās pamest vientuļo zēnu.Vai arī precīzāk būtu teikt, viņa katru brīdi vēlējās redzēt zēnu.Pat sapņos, bet to viņa vēlējās vairāk par visu...
Lūdzu, rakstiet savus komentārus.Vērtējiet un izsakiet domas.Man patiešām ir ļoti interesanti uzzināt viedokļus par bērnu dienu darbu :)
Lai visiem spocēniem jauks šis vakars!
Bildes fotogrāfēju pati.2010.gadā, Vācijā.
