Lasam, komentējam, vērtējam, nedusmojamies par manu drausmīgo gramatiku, un atceramies apmīļot savus tuvākos un pateikt viņiem šodien kādu jauku un sirdi iepriecinošu vārdu!
Astotais stāsts jeb kā Šarks uztver Bahas un savus varoņdarbus.
Lieki piebilst, ka todien man vairāk apmeklētāju nebija – brālis izveidoja samērā atjautīgu veidu, kā piedabūt, ka viņi visi paliek uz klāja. Kapteinis Jūra sarīkoja zobencīņas paraugdemonstrējumu sacīkstes, ar pieliešanos beigās, to pēc skaņām varēja noteikt, bet es par to nedusmojos. Patiesībā, es pat ceru, ka viņš to izdarīja, jo pats ir dusmīgs, ka nevar nākt mani apciemot – viņš taču ir kapteinis!
Sīkums, jo tagad pie manis sēž relatīvi jaunais, izskatīgais, iedegušais Karību salu zvejnieks – Šarks. Kolosāls puisis, vecāks par mani. Vienīgi pesimists baigais, tas gan jāatzīst. Mums parasti nav īsti par ko runāt – viņš ir par klusu, par nezinu, varbūt mazaktīvu vai kautrīgu, vismaz – tagad. Pirms Bahām viņš bija savādāks – lielmanīgs, jautrs, mūždien gatavs izstrādāt kādu joku, nekad neklausīja pavēlēm, nu dumpinieks, kārtīgs dumpinieks un pirāts. Un ar labu balsi. Zinu, jo dzirdēju, kā viņš dzied Pirates life for me vai Old men’s story, vai citas tikpat līdzīgas dziesmiņas katru vakaru. Vairs viņš nedzied. Nekad, un neko. Un arī nesmaida. Vienmēr tāds nopietns, kārtīgs, ierāvies. Nav ne jausmas, kādēļ. Bet ziņkāre ir liela, tas jāatzīst.
- Kas? – viņš pārguris, kā vienmēr, jo nostrādinājis sevi līdz nemaņai, vaicā, kad jau pusi zvana, un pamana, ka atkal uz viņu blisinos.
- Kāpēc tu vairs nedziedi? – ej tu nost, es to tiešām pateicu?! Kur manas smadzenes!? Kā viņas to pieļāva?!
- Negribas. – Šarks, sākumā nedaudz apstulbināts, bet tad atkal melanholiski un lakoniski atsaka.
- Kas tur notika? – es nopietni pārprasu.
- Kur?
- Bahās.
- Tu pati tur biji. Tu zini. – jūtu, ka viņš negrib ar mani par to runāt.
Neko nevaru sev padarīt, esmu ziņkārīga, zinu, ka sekos jautājums.
- Es gulēju karsonī. Kas toreiz notika, tajā uzbrukumā, ar haizivīm?
- Mira cilvēki, lūk, kas notika. – viņš vēl aizvien izvairās no atbildes. Iespējams, man vajadzētu būt smalkjūtīgai, taču šī noslēgtība velk un velk, gluži kā mīkla, kas, neatrisināta pacietīgi, gaida prāta tālākajā nostūrī, un tad vienu dienu sāk tevi tirdīt un tirda ilgi tā ka nevar nedz paēst, nedz pagulēt, pat padomāt, tā tevi tirda līdz neuzzini atrisinājumu, tā ir ar šo noslēgtību.
- Un kurš ir tas, kura dēļ tu vairs nepriecājies?
- Kāda tev daļa gar to, es tev prasu dumjus jautājumus, sīkā?! – viņš dusmīgi, taču nomākti un lēni atrauc, bet tad, kad domāju antvorti vairs nesagaidīt, atbild – Sands, ja atceries, viņš bija tavā vecumā, varbūt gadu vecāks.
Tagad es atminos – toreiz mūsu komandā bija arī Sands. Viņš bija Šarka aizbilstamais. Maigs puišelis, kas aizbēdzis no mājām, uz kuģa viņam nebija īstā vieta. Laikam biju aizmirsusi par viņu, bet tas ir saprotams – tajos divos mēnešos mūsu komanda saruka uz pusi, un viens cilvēks nebija īsti pamanāms, bet, kad atkal varējām kuģot, tad bija jābēguļo un jālaupa, un jākaujas, un nebija vairs laika apraudāt mirušos. Tas patiesībā ir drausmīgi – ir drausmīgi, ja cilvēki mirst, bet tev pat nav laika tā kārtīgi sērot, jo jādomā par to, lai pats nekarātos aiz kaka pie kādas ostas vai klints, vai pilsētas laukumā – pirātiem tāda dzīve, ka laika nekad nav tā kārtīgi sērot.
Sēras, kas netiek izraudātas nepazūd. Tās pūst tevī iekšā, līdz viendien sapūdē tevi. Ar dažu tas notiek ļoti lēni un pakāpeniski, bet ar citām, maigām un siltām dvēselēm tas notiek ātri, gluži vienā mirgā, un šādas dvēseles, diemžēl cieš visvairāk, jo neprot vienkārši aizslēgties, vai ierīkot tādu kā atkritumu novietni kādā sirds stūrītī, tās prot vienīgi gaidīt, kad puvums izplatīsies tālāk un iznīcinās tajās visu skaisto, cēlo un pozitīvo, kas tām vēl ir palicis. Tām ir jāpalīdz no malas, bet mēs to nedarām – mēs tās sakapājam galīgi. Un darām tā, jo šī ir nežēlīga profesija. Būt cilvēkam ir nežēlīgs darbs, kas prasa vairāk upurus, kā jebkas cits. Un no šī darba, diemžēl mēs nevaram atteikties – tas ir mūsos iestrādāts. Negatīvi!
- Tomēr, tu daudzus izglābi. Ja ne tevis, tad miruši būtu uz pusi vairāk. Tu paveici varoņdarbu nobeidzot to nezvēru, un tas ir vairāk nekā svētīgs darbs. Tu toreiz kļuvi par varoni. – mēģinu uzlabot istabā valdoši noskaņu
- Kāda jēga būt varonim, ja nevari izglābt to, kas tev no visas sirds rūp?
- Kāda jēga glābt tikai tos, kas tev rūp tagad, ja vēlāk tev var rūpēt citi?
- Viņš man rūpes vienmēr.
- Kādēļ? Kas viņā bija tik īpašs? Tik unikāls, ka viņš ir tas vienīgais, kurš tev vienmēr rūpēs? – niknumā aizsvilos.
- Viņš bija mans dēls. Tas viņā ir tik unikāls. – Šarks, katru vārdu uzsverot, izteica. Un tad klusēja, vēlēdamies redzēt, kādu reakciju tie atstās. Es, nospiesta un drūma, spēju vien pamāt ar galvu, bet ar to bija līdzēts. Viņš piecēlās un gāja uz durvīm. Tad apstājās, pagriezās un teica – Varbūt citiem es esmu varonis, bet sev es nekad tāds nespēšu būt. – un tad izgāja prom, atpakaļ neskatīdamies.
Normal 0 false false false LV X-NONE X-NONE table.MsoNormalTable {mso-style-name:\"Parasta tabula\"; mso-tstyle-rowband-size:0; mso-tstyle-colband-size:0; mso-style-noshow:yes; mso-style-priority:99; mso-style-parent:\"\"; mso-padding-alt:0cm 5.4pt 0cm 5.4pt; mso-para-margin-top:0cm; mso-para-margin-right:0cm; mso-para-margin-bottom:10.0pt; mso-para-margin-left:0cm; line-height:115%; mso-pagination:widow-orphan; font-size:11.0pt; font-family:\"Calibri\",\"sans-serif\"; mso-ascii-font-family:Calibri; mso-ascii-theme-font:minor-latin; mso-hansi-font-family:Calibri; mso-hansi-theme-font:minor-latin; mso-fareast-language:EN-US;}
