local-stats-pixel fb-conv-api

Spārnotie - 7. daļa2

Prieks redzet, ka cilvēki turpina lasīt šo darbu emotion

Kā vienmēr, ja neesi redzējis iepriekšējo daļu, te to vari apskatīties -----> http://spoki.tvnet.lv/literatura/Sparnotie-6-dala/833772

7. NODAĻA

Kā jau bija runāts, tieši pusastoņos Ezriels bija klāt. Daudz nerunājām, viņš atstāja savu adresi, un es viņam iedevu Bellas dienas grafika kopiju. Viņš arī piedāvāja aizvest uz darbu, bet tam gan strigti iebildu.

Visu dienu mani nepameta jocīga sajūta, it kā darbs bija salīdzinoši daudz, bet pa vēderu dancoja mazi prusaki, kas nerimās līdz pat darba beigām un jo vairāk tas tuvojās, jo vairāk prusaki uzradās. Ieskatījos atstātajā adresē, izrādās, ka Ezriels dzīvo netālo no parka, tāpēc vietu nebūs grūti atrast, aptuveni 20 minūšu gājiens no darbavietas uz pretējo pusi. Sakrāmēju mantas, šoreiz nekādus dokumentus neņēmu līdz, jo visu biju paspējusi izdarīt.

Beidzot sadūšojos pieklauvēt pie durvīm, neviens nenāca tās atvērt, viss bija tik kluss, varēju dzirdēt savu elpu – tā bija ātra un saraustīta, jo nācu ātrā solī.

Māju bija viegli atrast, tā bijia krietni lielāka par manējo, noteikti ar četrām guļamistabām un trīs tualetēm.

Pieklauvēju vēlreiz, bet atkal nekā, tad atvēru durvis un gāju iekšā. Dzirdēju divu suņu rejas, viena noteikti bija Bella, jo viņai bija salīdzinoši spalga balstiņa, otrs tad laikam bija taksis. Sekoju troksnim, līdz nonācu dzīvojamajā istabā.

Abi sunīši un Ezriels uz grīdas spēlējās, viņš ripināja bumbiņu, bet suņuki ķēra, kurš ātrāk. Skats bija ļoti piemīlīgs. Neviļus atbalstījos pret durvju stenderi un vēroju šo piemīlīgo izrādi, līdz bumbiņa atsitās pret manām kājām.

Visi trīs vienlaicīgi pacēla galvas – Bella priecīga skrēja pie manis, taksītis sāka riet, bet Ezriels izskatījās nedaudz samulsis.

-Es pat nedzirdēju kā ienāci. – Piecēlies no zemes un noslaucījis ar rokām bikses, teica Ezriels.

-Es klauvēju, bet, tā kā neviens nenāca, pati ienācu. – atsmaidīju pretī.

-Kā redzi, mēs bijām aizņemti. – Viņš pasmējās.

-Tā izskatījās, bet nu mums ir jāiet. –Paskatījos uz Bellu, kura laimīgi luncināja asti.

-Jau tik ātri? –Varēja dzirdēt neizpratni viņa balsī.

-Tas jau nav ātri. –Pasmaidīju. –Tu noteikti esi noguris, dauzoties ar suņiem.

Viņi noteikti bija ilgi spēlējušies, jo visa dzīvojamā istaba bija samētāta ar suņu rotaļlietām.

-Es arī paspēju pagatavot vakariņas, lūdzu, paliec, uzēd un es jūs abas aizvedīšu mājās. – Ezriels lūdzās.

Nezināju ko teikt, jo viņš patiešām bija labi parūpējies par Bellu un tas būtu tikai pieklājīgi palikt.

-Labi, bet vispirms sakārtosim šo bardaku. –Pasmaidīju, cik laipni vien spēdama.

-Lieliski! –Viņš izskatījās pārsteigts, bet priecīgs.

Tā nu kopīgiem spēkiem savācām visas mantas un uzklājām galdu. Vakariņas bija ļoti labi pagatavotas, īpaši sulīgā vistiņa kopā ar kartupeļiem.

Pēc ēšanas novācām traukus un takā sarunājam, ka viņš mūs aizvedīs uz mājām, es nomazgāju taukus. Tad saģērbāmies un devāmies uz mašīnu.

Brauciens prasīja vien piecas minūtes, mašīnā vienīgais, kas skanēja, bija radio. Bella mierīgi sēdēja man klēpī un vēroja ceļu.

Piebraucām pie mājas, Ezriels izkāpa un pavadīja līdz durvīm, laikam īsts džentlmenis, nodomāju. Atslēdzu durvis, Bella uzreiz ieskrēja istabā.

-Paldies, ka atvedi!

-Tas, tak nebija nekas īpašs. –Viņš pasmaidīja savu kārtējo saulaino smaidu.

-Nesaki tā, tas bija ļoti jauki no tavas puses. – Nedaudz sadusmojos, jo viņš to uztvēra pārāk vieglprātīgi.

-Nu tad es došos. –Viņš noteica, bet stāvēja uz vietas.

-Tad dodies un es iešu iekšā. – Uzliku roku uz durvju rokturi, bet viņš to saķēra un pievilka mani klāt.

Mēs ieskatījāmies viens otram acīs, tikai tagad pamanīju cik tās ir brūnas un siltas. Un tad viņš noskūpstīja mani, šādas sajūtas man nekad nebija bijušas, likās, ka pasaule uzbridi ir apstājusies un esam tikai divi, kurus caurvij strāvojums, kas varētu pacelt gaisā.

Man atkal starp lāpstiņām iesāpējās, šoreiz krietni stiprāk, nekā pagājušo reiz, tā pēc atrāvos nost. Arī viņš parāvās nost, kaut ko nomurmināja un aizsteidzās uz mašīnu, bet pirms iekāpšanas viņš vel atskatījās, bet es cik ātri spēdama iesteidzos istabā un atslīgu pret durvīm.

Ko es tiko izdarīju?

67 0 2 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 2

0/2000

 emotion 

0 0 atbildēt

 emotion 

0 0 atbildēt