Piedzīvojot debiju literatūras kategorijā...
Jau kādu laiku mapītē glabājās šis stāsts, kuru beidzot esmu saņēmusies publicēt. Patīkamu lasīšanu.
Tifānija Dārta Aspera dzīvoja Pēdējā kara laikā. Sākotnēji gan to dēvēja par Trešo Pasaules karu, taču neviens neredzēja jēgu turpināt karus uzskaitīt – tik un tā bija skaidrs, ka šis ir pēdējais. Pēc pirmā haosa, kurā tika iznīcināta tik pat kā visa cilvēce un izdzīvoja tikai trakākie, kas jau iepriekš pareģoja apokalipsi un izbūvēja šķietami nejēdzīgi drošas paslēptuves, karš turpinājās starp atlikušajiem cilvēkiem, tikai mazākā mērogā un ar lielāku nozīmi. Tagad necīnīties nozīmēja parakstīt sev nāves spriedumu.
Gluži likumsakarīgi izveidojās daudzi nelieli grupējumi, kuru dzīvi lielā mērā noteica tie daži lielākie, kas neizprotamā veidā bija spējuši saglabāt kārtību un nesašķelties pārsniedzot pat vairāku simtu cilvēku robežu, un valdīja pilsētās. Būt par lielo organizāciju biedru bija neticama veiksme, un dzīve, ņemot vērā pārējos apstākļus, nebija nemaz tik nožēlojama. Būt daļai no mazajām bandām nozīmēja pakļauties vai pazust.
Tifānija bija daļa no neliela grupējuma, kam vienotības vārdā tika dots nosaukums „313”. Viņai nebija ne jausmas, ko un vai vispār jel ko tas nozīmē, jo viņa grupai bija pievienojusies tikai labu laiku pēc tās izveides, taču meitene bija pateicīga par to pašu. Viņa bija izbaudījusi, ko nozīmē mēģināt izdzīvot vienatnē, un tas bija teju neiespējami. Ja nebija zināšanu par bandu nerakstīto teritorijas sadalījumu un biedru, kas būtu ar mieru atbalstīt un aizstāvēt, sperot vienu soli nepareizā virzienā, ikviens riskēja nokļūt apšaudē.
Protams, ieroči bija pirmais, kas pazuda no pamesto veikalu plauktiem, tik līdz bija droši iznākt virszemē. Tam sekoja pārtika – jo ilgāk uzglabājama, jo labāk – un aptieku preču klāsts. Tagad ko tādu atrast vairs nebija cerību, un arī daudzi braucamrīki draudēja drīz apstāties pavisam, jo tās nedaudzās degvielas uzpildes stacijas, kas atradās gana nomaļos nostūros, lai būtu saglabājušās vismaz gandrīz neskartas, bija pilnīgi iztukšotas.
Banda „313” uzturējās agrākās Ņujorkas drupās. Tifānija labprātāk būtu vēlējusies uzturēties pilsētā, kas būtu daudz mazāka un tādējādi arī drošāka, taču visi agrākie veidi, kā nokļūt no vienas pilsētas otrā, bija iznīcināti, un neviens nebija tik neprātīgs, lai mēģinātu kaut kur nokļūt pa senajiem autoceļiem, kas netika izmantoti jau ilgi pirms pasaules gala. Tāpēc viņai nācās samierināties ar lavierēšanu starp divu svešu teritoriju robežām, nakts aizsegā sekojot diviem citiem tumšiem stāviem.
Kaut arī pašas svarīgākās preces tika izķertas jau sākumā, joprojām pastāvēja iespēja atrast ne pilnīgi nepieciešamas, tomēr ļoti noderīgas lietas. Piemēram, apģērbu, segas un šādus tādus traukus, kas šoreiz bija Tifānijas un viņas biedru mērķis. Nozagt kaut ko no milzīga agrākā tirdzniecības centra, kas daļēji atradās vairāku grupējumu teritorijās, bija bīstami, bet, no otras puses, arī pabāzt galvu laukā no patvēruma nebija tā labākā doma. Pie velna, pat sēžot patvērumā un nekustot ne no vietas, pastāvēja risks attapties beigtam. Vai saprast, ka tūdaļ būsi pagalam.
Tifānija spēra soļus bez skaņas, ne brīdi neatpaliekot no priekšā esošajiem cilvēkiem. Viņa vēlējās, kaut varētu sarunāties vai vismaz izmantot kabatas lukturīti, taču baterijas bija pārāk ekskluzīva lieta, nemaz neskatoties un faktu, ka tā gaisma noteikti piesaistītu nevēlamu uzmanību. Meitene koncentrēja uzmanību uz maršrutu un visu, kas apkārt, līdz nokļuva pie cauruma sienā netālu no veikala aizmugures ieejas. Augumā mazākais no līdzdalībniekiem pārbaudīja, vai nekur nav manāmas citu cilvēku klātbūtnes pēdas vai jebkas, kas varētu nodot viņu ielaušanos. Acīmredzami, neko neatradis, viņš pamāja un pirmais devās iekšā.
Tirdzniecības centra iekšpuse bija izpostīta, un, paskatoties uz augšu, droši varēja sākt meklēt zvaigznājus. Tas gan joprojām atgādināja pieczvaigžņu viesnīcu, salīdzinājumā ar ēkām, kas atradās atombumbu sprādzienu epicentros, jo to vienkārši vairs nebija. Gar pacēlumu, kas atgādināja apdrupušu viduslaiku pils mūri, bet, visticamāk, reiz bija veikala siena, trijotne virzījās uz būves centru. Visas derīgās lietas no vieglāk pieejamajiem veikaliem jau bija iznestas, tāpēc ar katru reizi nācās doties arvien tālāk milzīgajā drupu kaudzē. Tifānija atkal gāja pēdējā, jo viņa to galīgi nepārzināja, taču Maiks – garākais no sabiedrotajiem – pirms kara bija dzīvojis netālu un daudzas pēcpusdienas pavadījis ar draugiem tirdzniecības centra izpētē, tādēļ spēja atrast orientierus pat tagad un vadīt pārējos īstajā virzienā.
Pēc laba laika, izlīdis cauri kārtējai betona kaudzei, Maiks iznāca visai plašā laukumā, kas bija daudz labākā stāvoklī par pārējo ēku. Varēja pat nojaust flīžu rakstus, ko klāja vien putekļi un pilnībā sašķīdis stikls, kas reiz bija veidojis ēkas griestus, tādēļ viss izskatījās kā salnas skarts. Pagriezies atpakaļ, viņš palīdzēja Tifānijai un trešajam sekotājam izspraukties starp dzelzsbetona plākšņu grēdām.
Pēdējais norāva kapuci, ar galvas vēzienu atmeta melnos matus no sejas, un skatam atklājās aptuveni divpadsmit gadus veca puikas koši zaļās acis.
- Uz kuru pusi tagad? – viņš jautāja tik klusi, ka Tifānija nebija pārliecināta, vai tiešām dzirdējusi viņa balsi, vai tikai nolasījusi jautājumu no lūpām.
- Mēģini iet tur un atrast kādus derīgus traukus, maisus, Denjel, visu, ko redzi, - Maiks izrīkoja. Zēns pamāja un klusi devās norādītajā virzienā. Tad viņš pievērsās Tifānijai. – Tev šis virziens, tur jābūt kaut kādiem apģērbiem…
- Ņem visu, ko var atrast, visos izmēros, zinu, - meitene pārtrauca. – Mums nav laika lekcijām.
Maiks pacēla rokas kā padošanās zīmi, kaut gan viņa sejas izteiksme par to neliecināja. Tad viņš pagriezās un aizgāja uz pretējo tirdzniecības centra galvenā laukuma pusi.
Tifānija domās nosodījās par nekam nederīgo vīriešu šovinismu, tomēr devās uz norādīto vietu. Lai tur vai kas, bet vienmēr nācās darīt tā, kā labāk pārējiem, un šobrīd viņa vislabāk varēja noderēt „313”, atrodot maksimāli daudz derīga apģērba.
Nokļuvusi mirkļa mērķī, kas, par nožēlu, bija daudz vairāk aizgruvis par centrālo laukumu, Tifānija secināja, ka tas reiz bijis iespaidīgs apģērbu veikals, bet tagad daudz vairāk līdzinājās būvgružu izgāztuvei. Zinādama, ka no gaidīšanas uzdevums nekļūs nedz vieglāks, nedz patīkamāks, viņa noņēma daudzkārt šūto, bet izturīgo mugursomu no pleciem, un sāka rakties akmeņu kaudzēs.
Drīz vien viņas rokas bija noberztas līdz asinīm un neizturami smeldza, taču šo to bija izdevies atrast, un, kaut arī lielākā daļa apģērbu bija pārvērtušies nelietojamās lupatās, mugursoma bija gandrīz pilna. Gandrīz nekad nav pietiekami, viņa sev atgādināja vecas dziesmas vārdus un ar pūlēm pastūma kārtējo betona gabalu malā. To paveikusi, viņa tik tikko noturējās neiespiegusies, kas būtu gana tipiska meitenes reakcija, ieraugot baru tarakānu, kas iztrūcināti metās uz visām pusēm. Tas šķita gluži vai apbrīnojami – sprādzieni un bioloģiskie ieroči, kas bija nogalinājuši miljardiem cilvēku, nebija spējuši neko padarīt šīm dabas pabirām.
Atskārta, ka smagais betona gabals bija izšķaidījis kasi vai seifu, un grīdu zem parazītiem klāja nauda, piespieda Tifāniju pārvarēt pretīgumu un sniegties tai pretī. Protams, ne jau naudas vērtība noteica šo rīcību – šajos laikos ar naudu neko nevarēja iesākt. Izņemot sudraba dolārus, kas bija ļoti vērtīgi Aletei, vienai no pārējām divām grupas meitenēm.
Atradusi katru pēdējo monētu un piekrāvusi somu gandrīz līdz plīšanas robežai, viņa uzlika to plecos un devās atpakaļ uz laukumu, kurā bija pametusi Denjelu un Maiku. Tie abi, ar tik pat pārbāztām mugursomām (kas Maika gadījumā bija visai iespaidīgi, ņemot vērā, ka viņa soma bija teju tik pat liela kā Tifānija pati) jau gaidīja, un, pamanījuši meiteni, pagriezās iešanai atpakaļ.
Turpinājums - Šāviens (2)
