Šausmu stāsts - apēd to!2

Kad es biju bērns, mans tēvs vienmēr teica: "Ja tu kaut ko nogalini, tev tas jāapēd!" Es zinu, ka tas izklausās pietiekami dīvaini, bet mans tēvs vienmēr pārspīlēja. Vēl joprojām atceros pirmo reizi, kad tas notika. Man bija tikai trīs. Es mīdīju skudras. "Dēls, tagad uzlasi tās augšā un apēd!" tēvs kliedza. Es atteicos to darīt. Es raudāju un mēģināju aizbēgt, bet viņš mani saķēra un pa vienai sabēra manā mutē beigtās skudras. Vēlāk es vēmu. Reiz, kad man bija četri, tēvs mani pieķēra, raujot mušām spārnus. "Tev tās jāapēd vai nu tagad, vai vēlāk," viņš teica. Es raudāju, bet viņš piespieda mani atvērt muti un iemeta tur mušas, liekot man tās norīt. Vēl nedēļām man šķita, ka jūtu mušas, lidojot pa manu iekšieni. Kad man bija seši, es garlaikots uztaisīju loku. Tas bija veidots no sprunguļa un striķa. Es skraidīju pa dārzu, šaujot bultas uz krūmiem, kuros ir putni. Te pēkšņi es nejauši iešāvu putnam. Tas nokrita pie manām kājām. Tēvs, kurš tajā brīdī vēroja mani pa logu, uzbļāva, lai nesu putnu iekšā. Viņš lika man skatīties, kā izplūc visas putna spalvas un iemet putnu verdošā katlā. Kad putns bija izvārīts, viņš to uzlika uz šķīvja un nolika manā priekšā. Izskatījās pēc mazas vistiņas. "Un tagad ēd!" tēvs pavēlēja. Asaras ritēja pār maniem vaigiem, bet viņš stāvēja man blakus, līdz es apēdu pēdējo kumosu. Kaut gan mans tēvs nemaz nebija tik slikts. Uz manu astoto dzimšanas dienu viņš man uzdāvināja kucēnu. Pēc pāris mēnešiem viņš izlēma man pamācīt vadīt mašīnu. Kad mēs atpakaļgaitā braucām ārā no pagalma, es izdzirdēju blīkšķi un nospiedu bremzes. Mēs izkāpām no mašīnas un zem riteņa ieraudzījām sadragātu sunīti. Es nometos ceļos un izplūdu asarās. "Tu zini noteikumus," tēvs teica. "Nē. Nē. NĒ!!!" es kliedzu, purinot galvu.

Tēvs pacēla dzīvnieku, bet es aizbēgu prom. Nākamās divas diennaktis es gulēju mežā. Man bija auksti un biju izbadējies, bet es nevēlējos atgriezties mājās. Trešajā naktī es pagaidīju, līdz ārā satumst, un cilvēki dodas pie miera. Cik vien klusi iespējams, es iekāpu pa logu un lavījos uz virtuvi, lai paskatītos, kas ir ledusskapī. Te no tumsas atskanēja tēva balss: "Vakariņas ir galdā." Viņš ieslēdza gaismu un atnesa lielu paplāti, uz kuras gulēja mans kucēns Apcepts kā grauzdiņš, ar ābolu mutē. Es centos aizbēgt, bet mani sagrāba aiz kakla un nospieda sēdus uz krēsla. Es nevarēju beigt kliegt un raudāt, bet tas viņu neuztrauca. Viņš man pasniedza nazi un dakšiņu un lika ēst, līdz man šķita, ka uzsprāgšu. Un to nakti es domāju. Es izlēmu, ka aizbēgšu pavisam. Agrā rītā es sakrāmēju somu. Es klusām atvēru durvis un uz pirkstgaliem izlavījos gaitenī. Un kāpņu augšgalā stāvēja mans tēvs. Viņš mani gaidīja. "Kaut kur sataisījies?" viņš nosmēja. Es centos paskriet garām, bet nejauši ietriecos viņā. Vīrietis zaudēja līdzsvaru un... krita. Viss šķita kā palēninājumā. Es centos viņu saķert, bet velti. Viņš krita, atsisdamies pret katru pakāpienu. Es skrēju lejā, bet vairs nespēju palīdzēt. Tēva kakls bija izgriezts dīvainā leņķī, un viņa stiklainās acis nekustīgi vērās manī. Es sāku nekontrolējami raudāt. Es vēl joprojām nespēju beigt raudāt, kad aizvēru cepeškrāsni un devos asināt cirvi.