Labs vakars! Ir 22:14 un kā redzams un dzirdams pēc pulksteņa tikšķēšanas, drīz būs pusnakts. Es izdomāju jūs iepriecināt, šajā drēgnajā, un sirdi mokojošā naktī uztaisīt šausmu stāstu. Šoreiz jūs nežēlošu!!
Šausmu stāsti #33
10
1
1.❕Kaķis. Šausmu pastnieks.❕ Jā. Es dzīvoju netālu no pļavniekiem. Klusā tādā ciematā. Pa pagalmu staigājos. Dažreiz. Tagad guļu mājās, dīvānā, spēlēju playstation. Mamm ienāca manā istabā. "Igor, iznes miskasti" māte noteica. Vai arī palūdza. Pēc balss nepateiks. Bet nu neesmu no tiem lecīgajiem čomiem kas iet manos hokeja treniņos no manas skolas. Jā protams iznesu miskasti. Ta ir ikdiena. Bet ir vēl ikdienišķīgāka lieta. Kaķis šausmu pastnieks. Tā to saucu es. Jo vienmēr kad izeju ārā ar savu suni Reksi vai arī iznesu miskasti, vai aizeju, uz piemēram veikalu. Vienmēr šis kaķis pagadās man ceļā. Pats asins stindzinošākais ir tas ka neviens nezin kam viņš pieder. Arī es. Viņš staigā ap mūsu māju. Ir redzams sava stāva logos. Bet neviens nav redzējis viņa saimnieci. Ja šis jūs vēl nieiebiedēja lasiet tālāk! Tātad. Pie kā palikām. Ā. Nu ja. Un es izgāju no kāpņu telpas ārā, svaigā gaisā. Redzu tad kaķis atkal pienāk. Ar kaut kādu vēstuli piekārtu pie kakla ar gumiju. Brīnums ka vispār nenosmaka no tāda aizsieta mezgla "lai arī kāds tu nebūtu, kaķi, tu manās acīs esi stiprinieks. Daudz ko pārcietīsi" es viņu palielu. Atsienu gumiju vai arī atgriežu, vienalga. Redzu. Tur kaut kas protams ir rakstīts. " es tevi vēroju, stabiņ". Mistiski. Bet or vērts pieminēt ka tā mani sauca mana vecmāmiņa kas bija mana tēva māte, kurš diemžēl nomira. Mamma dzīva paldies dievam un vectētiņš arī. Tikai vecāmamma nomira. Žēl. Sirds man sāp par to. Bet smadzenes kūpa. Jā. Domājot par to kas varēja man atsūtīt šo ziņu un kas tejā bija domāts, rakstot. Un ko rakstītais nozīmēja. Jautājumu bija ļoti daudz. Bet vispār pirms 2 mēnešiem man arī bija atsūtīta tāda vestule no kaķa. Nē nejau tā bet atkal kaķim bija uzkarināta tā vestule uz kakla. Tagad saprotat kāpēc es vinu ta saucu. Kaķītis jau labs. Nelaimi vēstošs nav. Bet kurš mērglis iedomājās vinu kā pastnieku sūtīt ar to nolādēto vēstuli. Ja tas vispār bija cilvēks kas to sūtija. Visu nakti aizmigt nevarēju. Domājot par to KAS mani vēro. Bija tāda sajūta ka MANI vēro.
VĒRO. Ar savām ļaunajām ačelēm. Sajūts tiešām bija briesmīga. Mani tas tā apnika. Es ieslēdzu gaismu. Un redzēju ka grīda bija asinīs. Izskatījās ka pēdām bija forma. Tās bija kaķa pēdas.........kopš ta laika to kaķīti nekad neredzēju.
Paldies ka izlasījāt šo...varbūt ne pārāk bailīgo stāstu. Kā kuram😂. Gaidiet jaunus rakstus un testus. Ja patika spied like un sāc sekot man..arlabunakti visiem!!!