Saule jau lēnām riet un tu nenoguris turpini skriet. kaut kas tev tuvojās no mugurpuses. Lēni bet nenoliedzami tev kaut kas tuvojās. Tu esi tālu no mājām, tālu no, kāda kas var palīdzēt. Jā, tu skrien gar citu cilvēku mājām, arī tādām, kurās logos spīd gaisma. Tu kliedz pēc palīdzības, bet neviens pat nepieiet pie loga.
Kaut kur tālumā tu dzirdi brakšķam zarus un krūmus, kad tas, kas tev tuvojās tos dragā savā ceļā, nesdamies pa taisnāko ceļu un nedomādams par to, kā apiet šķēršļus. Tu ieskrien, kādā pļavā, kurā mijās sniegs, zāle un dubļi, jo ārā plusi un sniegs kūst, be saimnieks pļavu rudenī nav noplāvis. Viss iekrāsojas zili melns dēļ tuvojošās tumsas. Saule, jau tikpat kā norietējusi. Tu paslēpies šajā žļurgā, cerot, ka tevi neatradīs. Ir, taču tumšs - kā, lai pamana tevi. Tu uz mirkli sajūties drošībā, uzelpo, domādams, ka briesmas ir garām. Dzirdi, kā elsodams, kāds aizskrien garām pļavai. Tevī iestājas pilnīgs miers un tu lēnām piecelies.
Kad piecelies tevi pārņem šoks. Elsojošais skrējējs, kurš tagad jau labu gabalu uz priekšu aizskrējis nebija tas no kā tev jābaidās. Elsotājs bija tikai tāda pati nelaimīga dvēsele kā tu, kas mēģina glābties no uzbrukuma. Un šī dvēsele, ja zinātu, ka tu tiko piecelies kājās un padarīji sevi par vieglu mērķi pateiktu tev paldies, jo varēs nonākt drošībā, pateicoties tavai kļūdai.
Tu tikai stāvi un veries acīs tam, kas metās tev virsū. Asi nagi, asi zobi - tos tu izjūti uz sevis. Tev šķiet, ka tevi tūdaļ saraus gabalos. Pāris sāpīgi mirkļi un viss ir beidzies. Uzbrucējs izgaisis kā nebijis. Tu pārlaimīgs par to, ka izdzīvoji lēnām ej mājās. Brūču tev netrūkst, bet lielākā daļa no tām ir skrējiena sekas. Joprojām pār tevi tek dubļi no slēpšanās pļavā. Vienīgais ko tu nu nekā nespēj izprast. Kāpēc tev pēkšņi ir radusies nepārvarama vēlme pakaukt uz mēnesi?
