local-stats-pixel fb-conv-api

Salauztā.5

232 1

Paņēmu kārtējo zāļu trauciņu un drebošiem pirkstiem izķeksēju ārā tableti. To pašu kustību izdarīju arī ar pārējām bundžiņām, kuru man netrūka.
Atliecu galvu un iemetu tabletes mutē, uzdzerot pa virsu bezgaršīgo ūdeni. Aizvēru acis un turpināju bezmērķīgi gulēt gultā.

Uz acīm uzliku acu masku, kas pilnībā mani izolēja no ārpasaules. Tā bija labāk. Tā bija drošāk.
Dzirdēju, ka kāds pieklauvē, taču turpināju izlikties, ka nedzirdu. Mans sirds ritms bija lēns, tik ļoti lēns, ka likās, ka tas varētu apstāties un visiem būtu labāk.


-Melānija, tu šeit esi? - Dzirdēju Dženetas aizsmakušo balsi. Nopūtos, taču neatbildēju.


Pēc laiciņa soļi pienāca man tuvāk, un es dzirdēju, kā Dženeta mani norāj par to, kādā stāvoklī atrodas mana istaba. Jutu, kā viņa piebikstīja pie mana pleca, es automātiski sarāvos un pagriezos uz sāniem.


-Atkal nerunāsi? Cik ilgi tu tā spēsi vēl izturēt? - Viņa dzēlīgi jautāja, jau maigāk noglāstīdama manu muguru.
-Liec mani mierā. - Es iečerkstējos un sev par pārsteigumu, neatpazinu pati savu balsi. Es neatceros, kad pēdējo reizi būtu bildusi kaut vārdu, kaut mazāko frāzi. Tas bija sen. Ļoti sen.


-Man izlikās, vai tu tiešām runāji? Paklau, man tev ir jaunumi, slikti. - Viņa turpināja, un es pagriezos un pat noņēmu acu masku. Blāva gaisma mani apžilbināja, un es aizsedzu seju ar plaukstām.


-Mīļā, tev jāaiziet ārā.. Tu izskaties.. - Dženeta nespēja pabeigt savu frāzi.
-Liecies mierā, tā ir mana dzīve. Saki jaunumus vai lasies prom! - Pacēlu balsi, liekot balss saitēm sāpīgi iesāpēties.
-Šodien izvedīs pēdējos pacientus un hospitāli slēgs ciet. Varbūt pat sadedzinās, lai baciļi neizplatītos no jauna. - Viņa nobēra.
-Un kāda man gar to daļa? - Nočerkstējos.
-Tev arī ir jāizvācas. Šodien. Pēc dažām stundām. - Viņa runāja lēni, lai saprastu katru viņas vārdu.


-Un kurp man iet? - Uzdevu nākamo jautājumu.
-Kāpēc tu to prasi man? - Viņa atbildēja ar pretjautājumu.
-Kā būs ar zālēm? - Mēģināju nomainīt tematu.
-Tev tās ir jāpārtrauc lietot, skaidrs? Tu sevi indē nost. - Dženeta noraizējusies atbildēja.


-Man tās ir vajadzīgas! - Iespītējos.
-Labi, bet šīs būs pēdējās, ko dabūsi no manis. - Viņa izvilka no kabatas jaunas burciņas un novietoja tās man blakus gultai.
-Paldies. - Nočukstēju.
-Oho, tevī ir palicis arī kaut kas cilvēcīgs. - Viņa nošņaukājās, - Esi gatava pēc pāris stundām. - Sekoja piebilde, tad durvis aizcirtās, un es paliku viena.


Atgūlos gultā un aizvēru acis, taču aiz plakstiņiem rādījās dažādi murgi par slimniekiem un norautām ķermeņu daļām. Pārliecos pār gultas malu, lai izvemtos, tādējādi cenšoties atbrīvoties no nepatīkamajām atmiņām.


Manā acu priekšā nomira vairāki simti cilvēku, es burtiski atceros katru to skatienu, ko viņi veltīja man. To pārmetumu pilno.. to vilšanos viņu acīs.. Es nespēju to izturēt, tāpēc noslēdzos sevī, uzskatot, ka esmu briesmīga medmāsa.
Katru nakti mani vajāja murgi, kurā mirušie nāca pēc manis un neļāva mierīgi dzīvot. Dženeta man sāka nest dažādus nomierinošus preperātus, pie kuriem es tik ļoti pieradu, ka nespēju vairs atradināties.


Manā zāļu listē ietilpst dažādi anti - depresanti, arī miega zāles un vēl pāris, par kurām neko nezinu. Man vienalga. Šīs zāles man palīdz notrulināt prātu un nedomāt ne par ko. Es it kā peldu cauri pasaulei, taču neko neuztveru.


Varbūt es bēgu no realitātes, bet man ir vienalga. Ak, jā vienaldzība ir kļuvusi par manas personības zīmi.
Mani biedēja doma, kur es došos un nakšņošu jau šonakt pat. Man pat nav ne jausmas, kāds ārā gadalaiks. Man nav ne mazākās nojausmas, cik ilgi jau es tupu šai mazajā istabā un bēgu no realitātes.

Es neko vairs nesaprotu, manas smadzenes ir it kā atrofējušās, atteikušās darboties.
Piecēlos gultā sēdus un palūkojos apkārt. Pirmo reizi pēc vairāku mēnešu pavadīšanas šeit, es pavēros apkārt, lai aplūkotu ūķi, kurā visu laiku dzīvoju, bet no šodienas man pat tas būs atņemts.


Istabiņa bija niecīga. Dažu soļu garumā un platumā, taču ļoti nesakopta. Visapkārt mētājās apģērba gabali un ēdienu atliekas. Šeit valdīja dažādu pakāpju smakas un putekļu kārta griezās, dejojot mazajā gaismas strēlītē, kas iespīdēja, pa logu, kurš bija aizdauzīts ar koka gabaliem. Es tā gribēju, tāpēc tā arī izdarīju.
Šeit nebija nekā tāda, ko es vēlētos paturēt vai paņemt līdzi. Pārāk bezpersoniska un nomācoša vieta.


Vienīgais, ko paķēru, bija zāļu pudelītes, kuras ieslidināju savā somā, kas bija tukša. Man nebija spēka meklēt drēbes. Man pat nebija laika, lai ielūkotos spogulī.


-Melānija? Tu esi gatava? - Dženeta, pabāzusi galvu pa durvīm, jautāja.
-Vai man ir izvēles? - Sarkastiski nošņaukājos un piecēlos kājās. Grīļīgiem soļiem devos uz ārpasauli.
Man bija jāizkļūst no manas noslēgtās vides, taču es nebiju tam gatava.
-Liec mani mierā un vācies prom! - Pēkšņi iesaucos, pārbiedējot Dženetu. Aizcirtu durvis un atspiedos pret tām, lai neviens netiktu iekšā.


Aizsniedzos pēc atslēdziņas un aizlēdzu tās ciet. Jutos daudz labāk.
Izvilku no burciņu tableti un noriju, ūdens lija man aiz krekla, taču vienalga. Peldošā sajūta pārmāca uztraukumu. Bija labi. Atspiedu galvu pret durvīm un viss pazuda.

232 1 5 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 5

0/2000

Esmu atpakaļ ar turpinājumu.

Šim stāstam daļas rakstīšu tad, kad būs iedvesma, nevis tā pavirši, lai tikai dienā būtu uzrakstīts. Tā kā nesolu, cik bieži tās būs utt, bet es ceru, ka jūs sapratīsiet, jo es vēlos savu stāstu uzlabot, padarīt kvalitatīvāku un patīkamāk lasāmu. emotion

Paldies lasītājiem, kas turpinās lasīt.

5 0 atbildēt

Turpini! Ļoti patīk! emotion

0 0 atbildēt

Lai gan stāsts jau pabeigts, to atklāju vien šodien un nolēmu dot iespēju, izlasot šo ievadu. Radās kaudze ar jautājumiem. Pirmkārt, autore min, ka galvenā varone atrodas slimnīcā, bet vai nu es neuzmanīgi lasīju, vai arī man pietrūka paskaidrojuma par to, kādēļ viņa tur ir nonākusi. Varbūt tas viss vēlāk atklāsies.

Kā arī, ir skaidrs, ka hospitāli var slēgt ciet, bet neviens ēkas, cik man zināms, nededzina, lai tiktu vaļā no baciļiem. Ja vien šeit netiek aprakstīti senie laiki, bet arī par tiem ir dzirdēts vien tas, ka dedzināja, piemēram, drēbes un mantas, kas piederēja ļoti lipīgu, tajos laikos bīstamu un neārstējamu slimību pacientiem.

Jebkurā gadījumā- šim stāstam, kā izskatās, ir potenciāls. Valoda, jācer, ar tālākiem turpinājumiem uzlabosies un kļūst krāšņāka, jo pagaidām nedaudz sausi šķita. Īsi sakot- būs laiks, noteikti palasīšu. Ja nu vienīgi autorei nepatīk komentāri, kas sīki iztirzā darbu. (*^_^*)

Veiksmi turpmākajā rakstīsanā,

~rowenny

0 0 atbildēt

asaras acīs lasot šo rakstu

0 0 atbildēt