Pamodos tukšā gultā. Vienā brīdī man šķita, ka Deivids ir aizbēdzis, beidzot ļaujot man mierīgi dzīvot, taču manu prieku izjauca izmētātās drēbes istabas stūrī.
Aizvēru acis un mēģināju restaurēt aizvadītās nakts notikumus, taču pēdējais, ko atceros, bija tas, ka Deivids domāja, ka esmu Anna un cieši piespieda mani sev klāt. Tālāk tukša bilde un viss.
Jutos tik muļķīgi. Kā gan es varēju neatcerēties, kas īsti notika? Es taču nevarēju jautāt Deividam, viņš padomātu, ka esmu kaut kāda atpalikusī un vēl pietam komplektā pilnīga idiote.
Kāpēc viņš domāja, ka esmu Anna? Piecēlos un gribēju doties uz dušu, taču mani piesaistīja saburzīta fotogrāfijas, kas rēgojās ārā no viņa somas.
Es nevēlējos aiztikt svešas lietas, taču rokas darbojās ātrāk par smadzenēm un fotogrāfija jau atradās pie manis.
Paskatījos cītīgāk uz melnbalto bildi, kas reiz jau tika man rādīta. Sieviete bija neticami skaista.. Kā gan viņš varēja mūs abas sajaukt, ja es nemaz nelīdzinājos viņai. Bet varbūt tomēr..
Skatījos bildē tik ilgi, līdz sāku pamanīt niecīgas līdzības, piemēram, matu struktūru un krāsu, kā arī acis un tumšās, biezās skropstas. Mazu mirklīti man likās, ka skatos savā atspulgā, taču tas nebija iespējams.
Gar acīm sametās melns, un es atvēru logu, ļaujot svaigajam gaisam apņemt manu uztraukumu pilno seju. Siltā saule sildīja, nevis atvēsināja.
Uzmanīgi paņēmu bildi un devos uz vannas istabu, lai salīdzinātu Annu ar sevi spoguļa priekšā.
Tas bija baisi. Es biju ļoti līdzīga tai sievietei, lai gan sākumā tā nešķita. Mēs varētu būt māsas..
Noliku bildi blakus un noskaloju seju. Vēsais ūdens patīkami veldzēja, taču tas nemainīja realitāti.
Kad vēlējos doties nolikt bildi atpakaļ, izdzirdēju, kā istabā ienāk Deivids, un nu es biju īstā strupceļā. Es nevēlējos piedzīvot viņa dusmu izvirdumus, uzzinot, ka esmu aiztikusi viņa mīļotās fotogrāfiju.
-Melānij? - Dzirdēju, kā viņš sauc mani, taču es nevarēju atsaukties, jo tad viņš ieraudzītu manās rokās Annas bildi, - Melānij! - Dzirdēju paniku viņa balsī, tas sāka mani uzjautrināt, un man prātā iešāvās ģeniāla doma.
Fotogrāfiju aizliku aiz krūštura un uzmanīgi atvēru durvis. Deivids stāvēja ar muguru pret mani, lūkodamies ārā pa logu. Man bija maz laika, taču mēģināts nav zaudēts.
Nedzirdami spēru soļus viņa virzienā..
-Bu! - Iebļāvos, liekot Deividam salēkties.
Viņš iebļāvās un spoka bālumā pagriezās pret mani.
-Melānij! - Viņš nosaucās. Es sāku nevaldāmi smieties un nokritu uz zemes, lai turpinātu savu smieklu lēkmi.
-Nu gan tev jociņi. - Viņš nopūtās, redzēju atvieglojumu viņa sejā.
-Būtu tu redzējis savu seju. - Turpināju smieties.
-Tas nav smieklīgi, ja? Man likās, ka tu aizbēgi. - Viņš atņurdēja.
-Jā, es izlēcu pa otrā stāva logu. - Ķiķināju.
-Labāk ēd, nevis filozofē. - Deivids piebilda mīļā balsī, liekot vēderā dejot tauriņiem, - Tev derētu apģērbties. - Viņš piemetināja.
Tajā brīdī es nosarku. Kā gan es varēju aizmirst, ka esmu apakšveļā un gandrīz kaila.. Bez tam, es apzinājos, ka mans augums nav pievilcīgs un ne tuvu seksīgs. Tas bija pārāk izkārnējis un āda bija gandrīz caurspīdīga.
Uzmetu ap pleciem kaut kādu halātu, kas karājās uz durvīm, taču es aizmirsu par bildi. Tā nokrita uz grīdas, un es aši to pacēlu.
-Kas tev tur ir? - Deivids jautāja, tuvodamies.
-N..nekas. - Stomījos, aizslēpdama to sev aiz muguras.
-Parādi, es skaidri redzēju, ka tev kaut kas izkrita. - Viņš turpināja. Sasodīts.
-Tev tikai izlikās. - Nevainīgi piebildu.
-Neāksties, es neesmu stulbs. Rādi šurp! - Deivids izvilka Annas bildi no manām rokām un sašutis uzlūkoja mani.
-Piedod.. - Čiepstēju.
-Ko tā dara pie tevis? Kāpēc tu to aiztiki? - Viņš sāka kliegt.
-Piedod, es negribēju.. - Sāku taisnoties.
-Aizveries! - Viņš turpināja, atvēzēdams roku.
Aizvēru acis un sarāvos čokurā, gaidīdama triecienu.
Es zināju, ka nevajadzēja ņemt to bildi..
