local-stats-pixel fb-conv-api

Salauztā *7O /BEIGAS/7

232 0

Es guļu Deivida apskāvienā. Esmu izstiepusi roku pretī siltajiem saules stariem un vēroju zeltnesi. Gredzens iemirdzas pie katras kustības, apžilbinot man acis. Tas ir skaists. Neticami skaists.


Vīra stiprās rokas tur mani cieši viņam klāt, un es jūtos kā pasakā. Mēs abi esam salauzti cilvēki, taču tā nu sanācis, ka viens otru spējam salīmēt kopā. Process ir lēns un nesteidzīgs un tomēr..


Es redzu, cik ļoti Deivids izliekas, ka nedomā par Mariju. Viņš cenšas to sevī noslēpt, taču es viņu pazīstu pietiekami labi, lai saprastu, kas par lietu.
Es šad tad aizdomājos par Vilu un Janu. Es ceru, ka viņiem klājas labi, un ka viņi ir laimīgi..
Nolaižu roku sev blakus un nopūšos. Nav vērts kavēties pagātnē.


-Kas noticis, mīļā? - Deivids klusi vaicā, degunu iebāzis manos matos.
-Es tikai domāju.. - Uzmanīgi iesāku, - Tu nespēj aizmirst Mariju. - Nobeidzu sakāmo.
-Es nespēju aizmirst nevis viņu, bet to, ko piedzīvojām kopā. - Deivids atbild.
-Tas ir tas pats. - Iespītējos.


-Nē, Mela, nav gan. - Deivids pagriež manu galvu pret sevi un vēro manu seju, - Ar tevi es jūtos daudz labāk, un mums ir daudz vairāk patīkamo atmiņu.
-Tiešām? - Pārajutāju.
-Tiešām. Marija ir mana pagātne. Es cenšos aizmirst visu, kas ar viņu saistīts, bet saproti.. tas prasa laiku. - Viņš atklāj man savas domas.
-Es saprotu. Es arī mēdzu aizdomāties par Vilu un Janu.. - Nomurminu.
-Nekavēsimies pagātnē. Galvenais, ka esam šeit un tagad, un uz mūžu. - Viņš pievelk mani sev cieši klāt un noskūpsta.


Mēs laiski sēžam mūsu mazajā pagalmiņā. Mani vecāki mums sagādāja mazu mājiņu, kurā dzīvojam pāris mēnešus, taču Deivids turpina meklēt jaunu, lielu, skaistu māju, kur mēs varētu nodibināt īstu ģimeni.
Runājot par ģimeni..


Manā vēderā kaut kas dīvaini sagriežas, un es jūtu, kā manu ķermeni pārņem satraukums un nemiers.


-Mela? Ko tu man nestāsti? - Deivda balss bez maz vai liek man salēkties.
-Es.. Deivid.. - Es nespēju rast īstos vārdus, lai noformulētu domu.
-Kas lēcies? - Viņš satraukts mūs abus uzrauj kājās. Mans skatiens klejo visapkārt, tikai ne pie viņa, - Melānij, pasaki, kas tev lēcies?!


-Es.. es.. iespējams esmu stāvoklī.. - Nopīkstu.
-Stāvoklī? Kāpēc neteici neko iepriekš? - Viņš pienāk man tuvāk.
-Es neesmu pārliecināta, es nevēlos tev atkal dot nepatiesus solījumus.. - Nolaižu skatienu un jūtu, kā mani vaigi sakarst.


-Mīļā, uztaisi testu. - Deivids maigi noglāsta manu sasarkušo vaigu.
-Tu nedusmojies? Tev taču nav vēl pietiekami labs darbs.. - Es drudžaini meklēju vārdus.
-Tas nav svarīgi. Es būtu laimīgs, ja mums būtu mazulis. - Deivida acis mirdz, un es redzu, ka viņš nemelo.


Es pamāju un dodos iekšā, lai sameklētu grūtniecības testu. Manas rokas dreb, un es cenšos elpot vienmērīgi.
Kad esmu izpildījusi visus soļus kā instrukcijā teikts, es atspiežos pret izlietni un gaidu.


Man šķiet, ka esmu Džoannas mājā, ka tūlīt viņa uzradīsies un visu izpostīs no jauna. Aizgaiņāju nepatīkamās atmiņas un cenšos koncentrēties uz pozitīvākajām. Iespējams mums būs mazulis! Tas ir tik straucoši..


Kad atvēlētais laiks ir pagājis, es ar aizvērtām acīm un satrauktu sirdi paņemu testu.
Divas svīrtiņas.

Es tikai dzirdu, kā atveras vannas istabas durvis, pēc tam dzirdu Deivida soļus, kas tuvojas man. Es nespēju vēl aptvert redzēto.
Pie manis pieskrien vīrs, un neko neteikdams, piespiež mani sev cieši klāt.


-Beidzot mums būs īsta ģimene. - Viņš čukst, un es aiz laimes raudu.
-Es tevi mīlu. - Nočukstu.
-Bet es mīlu jūs abus. - Deivids atbild, ar pirkstu galiem pieskardamies manam plakanajam vēderam.

------------------------------------------------------------------------------------------------------------

Beidzot man izdevās nobeigt šo stāstu. :)
Paldies, ka bijāt, atbalstījāt, izteicāt labus vārdus un arī kritiku. Jūs esat paši labākie! :)

Uz tikšanos nākamajā stāstā. emotion

232 0 7 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 7

0/2000
Man sis staaats loti patiik..... ar nemacietiibu gaidu ko jaunu un tikpat labu emotion
0 0 atbildēt
Ideāls stāsts. Tiešām! Nenožēloju, ka veltiju savu laiku šim stāstam. Katra daļa tika gaidīta ar nepacietību un intresi. Paldies par šo lielisko stāstu! Tev padodas. Tā tik turpināt! Ar nepacietību gaidu jauno stāstu. emotion
0 0 atbildēt
Tas bija tik tik tik ideāls stāsts. Tik labi, ka Melānija beigās palika laimīga. Viņa bija to pelnījusi. Tiešām ceru, ka nākamais stāsts būs pavisam drīz, un mēs visi to lasīsim ar vēl lielāku interesi!
0 0 atbildēt
Cik labi, ka stāsts beidzas ar laimīgam beigām!emotionemotion
0 0 atbildēt

Awwww ^_^

0 0 atbildēt

bāc tā gribas lasī vēl un vēl....

0 0 atbildēt