Nedēļu vēlāk.
Gulēju gultā un ļāvu Janam spēlēties ar maniem izpūrušajiem matiem. Pa kuru laiku mēs ar Janu kļuvām tik tuvi? Laikam tad, kad Deivids neizlaida Mariju no sava tvēriena.
Neko neredzošām acīm lūkojos griestos. Tie šķita neglīti. Tikapt neglīti, cik mana dvēsele, bet Jana pieskārieni centās to izdziedēt. Tikai lieki piebilst, ka vairs neviens un nekas to neizdziedēs.
Esmu pielaidusi Deividu daudz par tuvu, esmu atkal pamatīgi apdedzinājusies. Čūlas sūrst un smeldz un nav zāļu, kas mazinātu sāpes. Tikai morfijs. Morfijs ir kļuvis par manu labāko draugu, uzreiz aiz Jana. Vai varbūt pat pirms..
Es neesmu nedēļu izgājusi no savas istabas, neesmu mazgājusies un nekā citādi kopusi sevi, jo kam man to vairs vajag? Es tāpat neesmu nevienam vajadzīga.
-Tev biežāk vajadzētu matus sapīt bizē. Tev piestāv. - Jans ierunājās, pārlikdams man pār plecu savu veikumu.
Ar pirkstu galiem pārbraucu pāri bizei, tā bija raupja un gluda vienlaicīgi.
-Paldies. - Izmocīju un piecēlos kājās. Diena jau gatavojās vakaram. Rudens pilnībā apslāpēja pēdējās vasaras paliekas, un stikls viegli asaroja.
Piespiedu pieri pie vēsā loga un aizvēru acis.
-Es tev uzsildīšu ūdeni vannā. - Jans pienāca pie manis un apskāva manus plecus. Ko es bez viņa iesāktu?
-Paldies. - Atkārtoju to pašu frāzi. Es neko citu viņam neesmu teikusi, jo viņš ir vienīgais, kas kaut ko dara manā labā. Vienīgais, kam nav vienalga.
Pagriezos, lai apskautu Janu, kurš satvēra mani ciešā apskāvienā. Kāpēc tas nevarēja būt Deivids?! Viņš uzspieda draudzīgu buču uz mana netīrā vaiga un pazuda aiz durvīm.
Apsēdos uz gultas un noliku sev priekšā rokas. Es jau nedēļu nīku, neko nedarot, ne par ko neinteresējoties. Man ir tikai 20 gadu, taču es jūtos kā tāda 80 gadīga tantiņa, kura atsēž savas pēdējās mūža dienas pansionātā.
Deivids neatgriezīsies pie manis, tas ir skaidrs. Tad ko man vēl darīt? Uz ko man vēl cerēt?
Steidzīgi apslāpēju šņukstu, kas lauzās uz āru. Vairāk asaru neizniekošu. Tam tāpat nav jēgas. Nekam nav.
Es pat nepamanīju, kā pie manis ienāk Marija, taču viņa ir cilvēks, ko vēlos redzēt vismazāk. Viņa izskatījās tik mirdzoša un starojoša, ka man gribējās kliegt, saskrāpēt viņas gludo seju, izplūkāt tik skaistos matus.
-Emm, Melānij. - Viņa nedroši iesāka, - Paldies tev.
-Par ko? - Neticīgi lūkojos viņai virsū.
-Par to, ka pateici Deividam, ka esmu šeit. Man tas nozīmē tik daudz. - Viņa iesāka, izplūstot smaidā.
-Nu ja, kā gan savādāk. Tu taču esi viņa... - Pēdējais vārds iesprūda rīklē, - Sieva.
-Esmu gan. Pateicoties tev, mēs esam atkal laimīgi kā agrāk. - Viņa satvēra manu roku, kuru izrāvu no tvēriena.
-Man jāiet vannā. - Noskaldīju un piecēlos. Stulbā zoss.
Pa ceļam mani pārtvēra Deivids, kurš ievilka mani tualetē un piespieda pie sienas. Mana sirds dauzījās un viņa seja atradās tik tuvu manējai..
-Melānij, es tevi mīlu. - Viņš čukstēja un piespieda savas lūpas manējām. Man aizrāvās elpa, un es ļāvos visam, ko viņš darīja.
Tikko Marija teica, ka viņai esot ideāla dzīve, bet Deivids viņu krāpj. Viņš skūpsta citu. Izmetu Mariju ārā no prātā un apviju viņam rokas ap kakla.
Viņš mīl mani. Viņš mani mīl!!! Prāts līksmoja, lai gan tas viss bija tik nepareizi.
-Paklau, bet kāpēc tu esi ar Mariju? - Aizelsusies jautāju.
-Mīļā, tas ir sarežģīti.. Es.. - Viņš jutās satraukts.
-Tu nespēj viņu pamest? - Neticīgi čukstēju.
-Jā, es.. - Viņš centās atrast vārdus.
-Deivid, tev jāizvēlas. Es parīt dodos prom. - Paziņoju savu radikālo lēmumu.
-Kā prom? - Deivids jautāja.
-Prom. Pavisam. - Lēnām noteicu.
-Bet es nespēju tik ātri neko izlemt.. - Viņš izskatījās pēc apjukuša pusaudža.
-Nu, tad neko. - Caur asarām nomurmināju un paspraucos viņam garām.
Vanna bija tieši tas, kas vajadzīgs.
