-Deivid, ko tas nozīmē? Tev viņa bija jāpieskata, nevis jāpadara grūta! - Viens no vīriešiem iesaucās.
-Es nesaprotu, par ko viņa runā.. - Viņš atbildēja, - Mēs aiziesim parunāt. - Deivids piebilda, pavelkot mani nostāk no abiem vīriešiem.
-Paklau, tu esi pilnīgi prātu izkūkojusi? - Viņš nopietni uzlūkoja mani.
-Mums taču bija kopīga nakts, neatceries? Pirmajā dienā, kad šeit ieradāmies, mēs.. - Iesāku.
-Nekā nenotika. - Deivids ietiepās.
-Mēs iekarsām, tu domāji, ka esmu.. - Nespēju izrunāt tās sievietes vārdu.
-Tu to saki tāpēc, lai es neaizbrauktu. - Deivids lasīja manas domas.
-Negribi, netici. Brauc! Tevi gaida. - Atbildēju, - Lai tev veicas. - Piebildu un soļoju prom no viņa.
Viņš nesekoja, nesauca manu vārdu, bet es vairs nelūgšos viņam, jo tas nav manā dabā. Ja grib, lai brauc prom.
Iegājusi savā istabā, apsēdos uz gultas. Vienu īsi brīdi man šķita, ka redzēju viņa sejā patiesu apmulsumu un prieku, man šķita, ka viņš paliks, ka viņam tas ir svarīgi..
Pēkšņi man prātā ienāca neprātīgi šaušalīga doma - bet, ja nu es patiešām esmu stāvoklī? Ja nu tie nebija meli.. Es nespētu iet tam cauri vēl vienu reizi..
Man sāka drebēt rokas, tā kā pulkstenis bija jau mazliet pāri 9 no rīta, nolēmu doties pie Džo un pie reizes viņai atvainoties par savu uzvedību.
Nokāpu pa trepēm un devos uz viņas istabu. Klusām pieklauvēju pie durvīm un izdzirdēju viņas balsi, kas aicināja iekšā.
-Sveika. - Ienākusi istabā, nokaunējusies piebildu.
-Labrīt. - Viņa laipni atbildēja, šķelmīgi uzlūkodama mani.
-Paklau, es gribēju atvainoties. Es uzvedos kā kaza, piedod. - Nobēru.
-Viss kārtībā. Tev bija saspringta diena, tas arī viss. - Džo smaidot atteicu.
-Paldies tev. - Noteicu un piegāju pie mazās saulītes, kas saldi čučēja, - Viņa ir tik skaista. - Nočukstēju, negribēdama pamodināt bērnu.
-Jā. - Džo sirsnīgi pasmaidīja.
-Tik ļoti līdzīga .. - Jau atkal jutu kaklā pazīstamo sajūtu, nespējot izrunāt vārdu.
-Nerunāsim par to. Paklau, ko tu vēlējies? - Džo jautāja.
-Šeit tuvumā ir vēl kāds veikals? - Painteresējos.
-It kā, bet kam tev vajag? - Viņa vēlējās zināt.
-Redzi, man ar Deividu pirms kāda laiciņa sanāca interesanta nakts, un es.. -
-Tu gribi zināt, vai esi stāvoklī. - Džo pabeidza un iesmējās nedaudz skaļāk, nekā atļauts.
Nosarku un viegli pamāju.
-Mela, tu esi traka. Tu taču nesen zaudēji bērnu. - Džo atgādināja tik ļoti sāpīgo lietu, ko nebiju vēl spējusi aizmirst.
-Es zinu, tāpēc ceru, ka nekā nav. - Aizsmakusi piebildu.
-Nu, tad braucam, bet vispirms pabrokasto, es tikmēr meitu aiznesīšu pie auklītes. - Džoanna teica, norādīdama uz brokastu pārslu šķīvi.
-Vai tad auklīte ir darbā? No rīta Mela klaiņoja pa otro stāvu. - Teicu.
-Ko? Un man šķita, ka Meisija man viņu ienesa istabā. - Viņa iekarsa, - Paēd, es tikmēr visu noskaidrošu.
Kad biju izēdusi savu šķīvi, atgriezās Džoanna.
-Viss kārtībā, viņa bija nosnaudusies, bet šobrīd atkal ir gatava pieskatīt. - Džo noteica.
-Vils atnāk kādreiz ciemos? - Pajautāju.
-Jā, šad un tad, taču diezko bieži tas nenotiek. - Viņa negribīgi atbildēja, - Esi gatava? - Tika nomainīts sarunas temats. Atkal.
-Jā, dodamies. - Centos pasmaidīt, bet man drebēja gan balss, gan rokas.
-Es būšu ar tevi. - Džoanna silti noteica, noglāstīdama manu muguru. Pamāju. Cik labi, ka ir tāda draudzene.
Izejot ārā, neredzēju ne autobusu, ne Deividu. Tā tad viņš ir aizbraucis. Centos norīt asaru kunkuli, kas spraucās ārā pa visām varītēm.
-Tu esi viņā iemīlējusies. - Džoanna secināja.
-Nerunā muļķības, labāk brauc. - Iebildu, atvairīdama asaru, kas tomēr izspraucās. Es ceru, ka Džoanna to nepamanīja.
-Es tevi pārāk labi pazīstu, bet man prieks, ka esi kādu atradusi, lai gan viņš ir tāds ... dīvainītis. - Viņa noteica un iesmējās.
-Izbeidz! Viņš ir pilnīgi normāls! - Iesaucos, iesitot draudzenei mīļi, protams.
-Labi, labi. Vairs ne vārda. - Džo iesmējās un tālāk braucām klusēdamas.
Pilsētas nebija īpaši mainījusies, tās pašas sabrukušās ēkas, taču daudz vairāk cilvēku uz ielas, kas veica dažādus darbus, lai pilsētu sakoptu.
Piebraucām pie pamesta pārtikas veikala, atmiņā atausa aina, kurā nācās līst iekšā dažādās tumšās, nezināmās vietās. Nodrebinājos, bet man tas būs jādara.
Džoanna ieslēdza lukturīti un mēs piegājām pie izsistā loga.
-Gatava? - Viņa pajautāja. Pamāju, jo parunāt vairs nespēju.
Iekšā bija vēsi un smirdēja pēc bojātas pārtikas un pelējuma. Saviebos. Testus mums izdevās atrast diezgan ātri, mēs paņēmām vairākus un devāmies atpakaļ uz mašīnu.
-Nebija nemaz tik traki, ko? - Džo iesaucās, priecīgi iedarbinot mašīnu.
Es sāku drebēt kā apšu lapa un nepaspēju pat attapties, kad bijām jau atpakaļ.
-Bet testi taču jāpilda no rītiem. - Iebildu.
-Tas vienalga parādīs, ja būsi stāvoklī. - Džo centās mierināt, taču viņas vārdi man nešķita mierinoši.
Ar drebošām rokām paņēmu vienu paciņu un devos uz tualeti.
Izdarīju visu vajadzīgo un pati aizgriezos, neskatīdamās uz iznākumu. Sajutu tādu kā Deja Vu, man palika slikti, šķita, ka atslēgšos, taču man bija tas jāpaveic.
Pagriezos, lai paskatītos rezultātu..
