Salauztā *138

Par godu Lāčplēša dienai !

-------------------------------------------------------------------------------------------------------------------

Pamodos piesmakušā istabā, aizkari bija aizvērti un gaisā bija jūtama alkohola smaka. Nepatikā saviebos un atspiedusies uz elkoņiem, pierausos sēdus.
Man blaku gulēja Vils. Pag, VILS?

Sāku masēt deniņus un mēģināt atcerēties vakar piedzīvoto. Atceros, ka Vils mani atvilināja šeit, mēs kārtīgi izrunājāmies, taču es lielāko daļu tāpat neatceros. Mani noteikti jau meklē Deivids, tāpēc aši izlīdu gultas.
Par laimi, man mugurā bija visas drēbes, tā tad nekā tāda, par ko man būtu jāuztraucas, nenotika. Uzāvu kājās apavus un biju gatava doties prom.

Varbūt uzrakstīt Vilam zīmīti? Nē, es negribu dot veltas cerības.. Uz pirkstgaliem centos pamest istabu.

-Tu jau prom? - Vils samiegojies jautāja.
-Jā, mani gaida. - Nomurmināju.
-Tu taču vēl atnāksi? - Viņš cerīgi jautāja un pienāca man klāt, saņemdams manas plaukstas savējās.
-Vil, es nezinu.. es.. - Šķita, ka kaut kas iestrēdzis kaklā.
-Labi, nesaki neko, bet tu vienmēr esi šeit gaidīta. - Viņš noskūpstīja manus pirkstu kauliņus.
-Man jāiet. - Nočukstēju un izrāvos no viņa tvēriena.

Izskrēju ārā, kur valdīja migla, padarot šo pilsētu vēl spocīgāku un tai pat laikā pievilcīgāku. Cik labi, ka šeit jau biju bijusi iepriekš un visu tik labi zināju, jo citādāk man būtu grūtības atrast ceļu uz Džoannas māju.

Man nebija laika kavēties un aplūkot patīkamo skatu, jo es nevēlējos piedzīvot vēl vienu Deivida dusmu izvirdumu, kas visdrīzāk notiks.

Pēc nepilnām 20, nu, vismaz man tā šķita, minūtēm es biju sasniegusi moteli un bailīgi atvēru durvis. Es īsti nezināju, cik ir pulkstenis, taču pēc kapa klusuma motelī, nospriedu, ka vēl ir pietiekami agrs, lai normālie cilvēki gulētu.

Paldies Dievam, Džoannas nebija, un es par to priecājos, jo es nevēlējos skatīties viņai acīs, tad man nāktos izjust ļoti lielu kaunu. Nožēloju pilnīgi visu, ko vakar sarunāju un kā izturējos, viņa taču neko ļaunu nevēlējās un kāds tur noziegums, ja arī pateica, ka esmu izdzīvojusi pēc tā mēra. Nesaprotu, kas man bija uznācis, bet Vils man vismaz palīdzēja mazināt stresu un saspringtību, kas pēdējās dienās bija biežš viesis.

Kad biju jau tikusi gandrīz līdz savai istabai, pie durvīm pamanīju Melāniju. Meitenīte rāpoja pa gaiteni, turot vienā rokā rotaļu lāci.

-Melānija? - Čukstēju un uzreiz pievērsu meitenītes uzmanību. Viņa bija diezgan paaugusies un ļoti līdzīga Vilam..

Es biju piemirsusi šo faktu, taču nu tas dzēla manā sirdī. Mazā pierāpoja man klāt un ar mazajām rociņām apskāva.

-Mīlulīte mana, kur tava mammīte? - Jautāju peciņai, taču viņa tikai kaut ko nesaprotamu nošļupstēja, parādot savus divus tikko izdīgušos zobiņus.
-Nu, labi, iesim sameklēt! - Teicu un, paņēmusi savu vārda māsu rokā, devos pie Džoannas. Lai kā es vēlējos no satikšanās izvairīties, tomēr tas nebūs iespējams. Es nevaru bērnu atstāt gaitenī.

Es īsti nezināju, kur ir Džo istaba, zināju, ka tā ir kaut kur pirmajā stāvā. Mazā bija cieši piespiedusies klāt un mazliet pat iesnaudies, kamēr es meklēju istabu, uz kuras būtu viņas vārds.

Tā atradās pašā galā un uz durvīm bija norādīts sievietes vārds un nodarbošanās. Džo taču neko nesajēdz no biznesa, kādā veidā viņa varēja atvērt moteli? Viņas profesija ir medmāsa.

Pieklauvēju 3 reizes, pirms devos iekšā. Viņas istaba bija gandrīz identiska ar manējo, taču šeit bija dažādi sīki nieciņi, kas liecināja par personību.
Džoanna gulēja gultā, vienu roku pārmetusi par tās malu, viņa izskatījās kā nevainīgs bērns. Pasmaidīju un apguldīju viņas meitu tai blakus.

Es nevēlējos, lai viņa pamostas un uzdod liekus jautājumus, tāpēc ātri devos prom no istabas, aizvērdama ļoti klusu durvis aiz sevis.
Ceru, ka nekas cits mani vairs neatturēs.

Kad biju tikusi vēlreiz līdz savam numuram, pār mani pāršalca pārsteiguma vilnis, atverot durvis.
Uz gultas stāvēja sakravāta soma un jaka tai blakus. Dzirdēju, kā vannasitabā skan ūdens un sapratu, ka Deivids ir dušā. Vai tiešām viņš nolēmis pārvākties? Tieši tagad...

Apsēdos uz gultas stūrīša un gaidīju. Ilgi man nebija jāgaida.
Drīz vien durvīs parādījās Deivds, ar dvieli slaucīdams seju. Gaisā sajutu pavedinošu ziepju un skūšanās putu aromātu. Man kaut kas iekņudējās vēderā.
Viņš uzmeta man ātru skatienu un turpināja ignorēt, velkot kājās zābakus un šņorējot tos ciet.

-Mēs pārvācamies? - Iejautājos. Būtu stulbi man, ko tādu neteikt.
-Nē. Šoreiz aizbraucu tikai es. - Deivids atcirta, neveltīdams man ne mazākās uzmanības.
-Kā? Uz kurieni? - Izbrīnīta jautāju.
-Prom. Pavisam prom, tu taču to vēlējies visu laiku, ne tā? - Viņš iedzēla.

-Nē..nē, Deivid, tev nav jāaizbrauc manis dēļ.. - Iebildu.
-Es aizbraucu sevis dēļ. Tu esi kā mazs bērns, kurš apvainojas un aizskrien prom. Es neesmu tava auklīte, Melānij. - Vīrietis piebilda un pirmo reizi ielūkojās dziļi manās acīs.

-Piedod, es zinu, ka rīkojos stulbi. - Centos attaisnoties.
-Par vēlu. Drīz ieradīsies cits pieskatītājs. Ceru, ka tev ies jautri ar viņu. - Viņš atmeta.
-Deivid, lūdzu, nebrauc. Piedod.. - Man sāka trīcēt balss.

-Paliec sveika. - Viņš visbeidzot sacīja, pagriezdamies uz promiešanu.
-Lūdzu.. - Lūdzos, ieķerdamās vīrieša rokā. Jutu, kā palēnām asaru kamols piepilda kaklu.
-Tā būs labāk. Tev. Man. Visiem. Uz redzēšanos. - Manas rokas tika atrautas no viņa jakas. Aizvēru acis un dzirdēju durvju aizciršanos, un soļus, kas attālinājās.

Apsēdos uz gultas un paslēpu seju plauktās. No krūtīm man izlauzās sāpjpilns vaids. Es tik ļoti biju sāpinājusi to cilvēku, savas muļķības dēļ. Es negribēju..

-Es nevaru ļaut viņam aizbraukt. Ne tagad. - Skaļi noteicu.
Pielēcu kājās un metos ārā. Man bija bail, ka būs jau par vēlu.

Turpat piestāja autobuss. No tā izkāpa divi cilvēki, tādā pat uniformā kā Deivids un kaut ko apspriedās.
Kuru katru brīdi viņš varēja iekāpt autobusā un aizbraukt uz visiem laikiem.

-Deivid! - Kliedzu un visi trīs vīrieši pagriezās. Es izskatījos kā jukusī, bet man vienalga.
-Ko vajag? - Viņš aizkaitināts atbildēja.
-Tu..tu nedrīksti aizbraukt. - Aizselsusies teicu, saķerdama sāpošo sānu.
-Kāpēc ne? - Deivids jautājoši pacēla uzacis.
-Tāpēc, ka es gaidu no tevis bērnu. - Gandrīz čukstus to pateicu.