local-stats-pixel fb-conv-api

Salauztā *121

216 0

Šī daļa tāda īsa, bet ņemiet par labu. Daudz darbu, kas jādara.

-----------------------------------------------------------------------------------------------------------

Deivids.


Staigāju pa istabiņu no viena stūra uz otru, nespēdams rast mieru. Man nevajadzēja Melāniju laist vienu pašu..
Mans pacietības mērs lēnām sāka zust, un es nolēmu doties lejā un noskaidrot, kas īsti tur notiek.


Viss bija kluss un mierīgs, pie administrācijas letes neviena nebija, tāpēc nospriedu, ka abas meitenes devušās uz Džo kabinetu, lai netraucēti parunātu.
Apsēdos uz krēsla turpat netālu, taču laiks ritēja, bet nebija ne skaņas. Viss bija kā izmiris. Piecēlos un nolēmu tomēr doties uz kabinetu.


Pieklauvēju trīs reizes un tad vēru vaļā durvis. Pie galda sēdēja Džoanna un pacēla savas sarkanās acis. Melānijas nebija.


-Kur Mela? - Īsi pajautāju.
-Nezinu, kaut kur aizgāja. - Viņa atbildēja.
-Kur aizgāja? Tādā tumsā! - Pacēlu balsi.
-Es nezinu, neprasi man. Paņēma pudeli no bāra un izgāja ārā. - Viņas balss bija piesmakusi no raudāšanas.


-Pudeli? Tu esi debīla, kāpēc tu devi viņai pudeli? - Auroju.
-Pietiek vienreiz visā vainot mani! Mela jau sakliedza uz mani un tagad vēl tu! Lasies prom. - Džo pacēla balsi un pār viņas vaigiem atkal ritēja asaras.
-Piedod, lūdzu, piedod. Es nezinu, ko lai ar to skuķi iesāk.. Es nespēju cīnīties ar viņu.. - Saķēru matus ar rokām.
-Tad laid, lai iet. Iztrakosies un atgriezīsies. - Viņa teica.


-Un, ja nu nē? Saproti, tad ar mani ir beigas. - Piebildu, nezinādams, ko iesākt.
-Kas tu īsti esi? - Džo jautāja, skatoties acīs.
-Tu tāpat nesaprastu. Labi, man jāiet. - Piebildu un devos prom, - Piedod, ka sabļāvu. - Noteicu, pirms vēru ciet durvis.


Izskrēju ārā, taču tur, protams, neviena nebija. Apsēdos uz trepēm un prātoju.
Man nebija ne jausmas, kur viņa varēja palikt. Tas bija kā meklēt adatu siena kaudzē..
Acīmredzot, mēs nevaram saprasties. Viņa visu laiku bēguļo, spurojas pretī. Vienīgā iespēja būtu viņu sasiet un sazāļot, taču es neesmu viņas auklīte, kas viņu pieskatīs uz katra soļa.


Saprotu, ka arī vaina ir manī pašā, jo es uz viņu kliedzu, dusmojos.. Mēs vienkārši esam pārāk atšķirīgi, lai kaut kas veidotos.
Mūsu starpā pat neveidojas draudzīgas attiecības. Kāpēc es vispār viņu pieskatu?Es nezinu atbildi..


Viņa vienkārši ir pārāk līdzīga Annai, tas arī viss. Taču man jāaizmirst Anna, jo nekas vairs nespēs viņu atgriezt,bez tam, mani mājās gaida cita sieviete, kura alkst manu uzmanību un pieskārienus.


Man ir apnicis ceļot pa pasauli un pieskatīt kaut kādu spītīgu skuķi, kurš pats nezina, ko grib.
Man ir laiks doties prom un atstāt šo grūto uzdevumu kādam citam. Es vairs nespēju, lai gan apzinos, ka viņu nespēšu aizmirst vēl ilgi.. un tomēr.. nekas nav mūžīgs, ar laiku tāpat viss zūd.


Piecēlos kājās, izstaipījos un devos uz istabu, lai uzrakstītu vēstuli galvenajam cilvēkam par to, lai atbrīvo mani no šī pienākuma. Esmu ar mieru darīt kaut ko citu, strādāt savā pilsētā, nevis šeit.


Kad biju pabeidzis rakstīt, noskrēju lejā un iemetu to pastkastītē.
Mana misija ir beigusies.

216 0 1 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 1

0/2000

nākmā nedēļas beigās iespējams, ļoti saspringta nedēļa šī man ir.

2 0 atbildēt