local-stats-pixel fb-conv-api

Salauztā *12

217 0

Pēdējais, ko dzirdēju, pirms zāles mani pārņēma savā varā, bija Dženetas kliedzieni un vēlme tikt iekšā, bet es biju drošībā. Savā mazajā, necilajā pasaulītē, taču drošībā.


Kad atvēru acis, es nespēju saprast, kur atrados. Visapkārt valdīja ellišķīgi melna tumsa, kura bija tik bieza, ka to varēja sagriezt gabaliņos un servēt uz šķīvja. Pasmaidīju par savu amizanto domu.


Visos četros istabas stūros dega mazas svecītes, kas tikai nedaudz izgaismoja telpu. Es gribēju piecelties, doties prom, taču nespēju. Es biju piesieta pie galda ar kaut kādām brezentam līdzīgām siksnām, kas iespiedās manās ekstremitātēs, liekot sāpēs iekaukties kā tādam ievainotam sunim.
Sāku panikā spirināties un spārdīties, taču tas nelīdzēja. Siksnas nepadevās, un es bezspēkā atkritu uz cietās virsmas, ko būtu vajadzējis dēvēt par gultu.


-Viņa ir pamodusies. - Aiz durvīm dzirdēju kāda vīrieša balsi. Instinktīvi sarāvos.
-Es ieiešu pie viņas. Paliec šeit, tā būs labāk un drošāk. - Kāda sieviete atbildēja. Viņai bija patīkami nomierinoša balss. Dženeta. Tā bija Dženeta.


Kad durvis tika atvēras, es aizvēru acis, izliekoties, ka guļu. Lai visi iet ratā! Es gribu būt viena, kāda esmu bijusi līdz šim.


-Melānij, beidz izlikties. Es tāpat zinu, ka esi nomodā. - Viņas balss mani pārbiedēja, un es salēcos.
Kad atvēru acis, viņas seja bija tuvu manējai. Pamanīju viņas rokā šļirci un sarāvos. Es gribēju prom, bet nebija iespējas..


-Kuš, tikai mieru, tev nesāpēs. - Viņa mierināja, tuvojoties manai vēnai.
-Lasies prom! Es neesmu slima! - Kliedzu.
-Mīļā, tu esi. Ja nebūtu, tu neatrastos šeit. - Viņa atgādināja.
-Man nekas nekaišs. Es gribu prom. - Mazliet nomierinoties, atbildēju.
-Tev jāsaprot.. - Viņa nopūšoties piebilda, - Tev šeit būs jāuzkavējas.
-Cik ilgi? - Izmocīti atbildēju.


-Tik, cik vajadzēs. Tava rīcība nav normāla. Tā nerīkojas normāli, veseli cilvēki. - Dženeta noteica.
-Tas ir tikai laika jautājums. Tu nesaproti, kam esmu izgājusi cauri. - Mēģināju attaisnot savu rīcību.
-Melānij, es arī esmu izgājusi daudz kam cauri, tici man. Es teicu, ka tev nevajag atgriezties. Redzi, kas notika.. - Viņa noplātīja rokas.
-Tā bija mana izvēle. - Nočukstēju.


-Tu esi daļēji sajukusi prātā, saproti? Es nezinu, vai tas ir atgriezenisks process. Mums nav tādas aparatūras, lai to noskaidrotu. Tu esi pieķērusies zālēm tik ļoti, kas nespēj no tā atradināties. Tu esi tukša, tavas acis ir tik tukšas, ka tajās neko nevar saskatīt. Tev nav emociju. Tu turi sevi pie dzīvības, lai tikai eksistētu. - Viņa sāka visu uzskaitīt.


-Bet.. - Centos iebilst, taču nekas nenāca pār manām lūpām.
-Un tagad tev nav, ko teikt, jo tā ir taisnība. - Dženeta pateica to, ko vēlējos pateikt es pati, taču nespēju, - Atpūties, es ienākšu vēlāk. - Viņa teica un tajā mirklī izlēja šļirces saturu izlietnē.


-Paldies tev. - Nomurmināju. Viņa tikai vārgi pasmaidīja, tad pazuda gaitenī, aiz sevis atstājot daudz pārdomu.


Kaut kur tālumā bija dzirdama balsu murdoņa, taču es tajā neklausījos. Turpināju gulēt ar atvērtām acīm, domājot par to, ko darīt ar savu dzīvi.
Man tik ļoti atkal gribējās būt normālai. Izjust emocijas. Prieku, satraukumu, bailes, vienalga ko. Man gribējās priecāties un smaidīt, bet vienīgais, ko spēju, bija gulēt kā tādam dārzenim, ļaujot, lai citi manās vēnās ievada nezināmas izcelsmes preperātus, kas mani notrulina un apdullina vēl vairāk. Kur gan es virzos? Kur virzās mana dzīve?


Man ir jāsaņemas, bet, lai saņemtos, man vajag manas tabletes. Mans organisms alka pēc tām. Katra mana šūna sniedzās pēc tām, taču to nekur nebija.
Kā es varēju tā izrīkoties ar savu dzīvi? Man vajadzēja būt stiprai. Man nevajadzēja salūzt pie pirmajām grūtībām, taču visi notikumi pirms slimnīcas, mani jau daļēji bija salauzuši un tad vēl tie pacienti un atmosfēra. Un te nu es esmu, uz akmens cietas lāviņas, ar uzstādītu diogonozi, kas paredz, ka esmu nepieskaitāma.
Nopūtos, centos izspiest asaras, taču pat to vairs nebija. Es biju kā sauss, izkaltis koks ar tukšu vidu. Nekam nav jēgas..


Manu apceri pātrauca durvju aizciršanās, no kuras atkal salēcos.
-Mela! Ātri. Tev jābēg! - Dženetas satrauktā balss mani izbiedēja un kādu minūti es vienkārši raudzījos uz viņu, it kā mēs būtu mainītās lomās. It kā viņa būtu jukusī.
-Ko? - Pēc laiciņa pajautāju, kad jau viņa grieza pušu siksnas, kas mani tik ļoti ierobežoja.


-Viņi vēlas tev dot kaut kādus medikamentus, kuri nav apstiprināti. Viņi vēlas tevi izmantot par trusīti, ar ko eksperimentēt. - Viņa aizelsusies nobēra.
-Kur, lai es bēgu? - Apjuku.
-Nezinu. Pie draugiem, uz mājām, vienalga kur, bet tālāk no šīs pilsētas. - Viņa teica, palīdzēdama piecelties.
Manas kājas negribēja klausīt un galva bija smaga. Stīviem soļiem piegāju pie loga.


-Ņem, te būs pāris drēbju. Pagaidām pietiks. - Viņa teica, iegrūžot rokās kaut kādu somu.
-Kāpēc tu to dari? - Ātri pajautāju, jau kāpdama uz palodzes.
-Tu esi viens no labākajiem cilvēkiem, ko jebkad esmu sastapusi. Tu neesi pelnījusi šādu izturēšanos, mana sirdsapziņa nepieļautu, ka tev tiek nodarīts pāri. - Dženeta atbildēja.


-Paldies. Atkal. - Teicu.
-Lai tev veicas. - Viņa apskāva mani un mudināja lēkt. Labi, ka palāta atradās pirmajā stāvā.
-Tev nebūs nepatikšanu? - Uzdevu pēdējo jautājumu.
-Gan jau izkulšos. - Viņa pasmaidīja.
Ar vieglu būkšķi piezemējos zālē un paskatījos uz Dženetu.


-Lai tev izdodas. Paliec sveika . - Viņa pamāja un tad nozuda.
Ātriem soļiem steidzos prom, man bija jāatrod kāds drošs patvērums, taču ārā bija tumšs, bet ne auksts.


Mani drīz meklēs. Man jātiek prom. Skrēju, cik spēka, kura man nebija daudz. Ieraudzīju kaut kādu būdiņu, kas izskatījās tukša.
-Lūk, kur viņa ir! - Aiz muguras dzirdēju balsi.
Man vairs nebija, kur sprukt.

217 0 2 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 2

0/2000

Nolēmu dot vēl vienam turpinājumam iespēju, jo jāatzīst, ka nedaudz ieintriģēja. Arī šeit radās komentāri un piebildes, kuras izteikšu komentārā. Autore, protams, var pilnīgi neņemt vērā manas idejas un uzskatīt, ka viena nogarlaikojusies persona vienkārši vāvuļo zem deguna.

Pirmkārt jautājums autorei. Vai tiek lielā daudzumā patērēta literatūra/skatīti seriāli vai filmas angļu valodā? To var just tekstā (un šeit neatsaucos tikai uz varoņu vārdiem). Labs piemērs ir šis: "sagriezt gabaliņos un servēt uz šķīvja". Vārds servēt ir anglicisms no vārda "serve". Ja autorei ir idejas šo kādreiz uzlabot vai kopumā attīstīt savu rakstīšanas māku, tad iesaku izmantot "pasniegt".

Vēl viens jautājums radās nepietiekamo paskaidrojumu dēļ. Tu mini, ka Melānija ir "daļēji sajukusi prātā." Tas ir fiziski neiespējami. Vai nu cilvēks ir jucis, vai nē. Tas, ka cilvēkam ir atkarība no tā dēvētajām "prescribtion drugs" jeb ārsta izrakstītajām zālēm vēl nenorāda uz to, ka pacients ir jucis. Apjukumu radīja arī fakts, ka Melānija atrodas slimnīcā (spriežot pēc iepriekš izlasītā un apraksta par sasieto ķermeni un šļircēm), taču tai ir jābūt ne pārāk labai slimnīcai, ja jau viņiem nav pienācīgas aparatūras, lai noteiktu, vai meitenei patiesi ir mentāla/psiholoģiska problēma. Tam vēl var noticēt, bet labs ārsts tad sazinātos ar citām slimnīcām un pienācīgi izmeklētu savu pacienti, nosūtītu viņu uz Magnētisko Rezonansi vai kaut ko tamlīdzīgu. Kaut vai pie psihiatra, ja jau uzskata, ka viņa ir traka.

Labākais padoms, ko varu dot (ko iesaku ievērot tad, ja gribi uzrakstīt ko patiešām aizraujošu)- pirms aprakstīt jebko, vismaz virspusēji apdomā, kā tas strādā (šajā gadījumā- kā darbojas slimnīcu iekārta. Pie ārsta esi bijusi, vai ne? emotion ) vai, ja nezini, kā kas darbojas- vienmēr ir google un tas atbild uz jebkuru jautājumu. ^_^

Otrs padoms ir šāds: pat, ja tev pašai viss stāstā ir skaidrs tas nenozīmē, ka lasītājiem būs tāpat. Tas, ka tu kaut ko zini nenozīmē, ka lasītāji to spēs uzminēt. Piestrādā pie aprakstiem.

Veiksmi rakstīšanā! ^_^

0 0 atbildēt