Pievieno rakstu! Seko Draugiem Seko Facebook Seko Twitter
rakstniecee
0
18

Ar māsu mēs nesalīgām ne nākamajā, ne aiznākamajā dienā. Viņa vienkārši ar mani nerunāja, es klīdu apkārt kā rēgs un centos nedomāt par to, cik ilgi šāds stāvoklis vilksies. Cik gan ilgi divi cilvēki var dzīvot kopā un nesarunāties? Kura no mums pirmā salūzīs...

Šodien Sjūzenai bija brīvdiena un viņa vienkārši aizgāja, neko nepasakot. Tā, nu skatījos televīziju pat īsti nesekojot līdzi tam, ko tur rāda. Man neko neizteica jaunākie seriāli un raidījumi. Kamēr tv diktors kaut,ko klusi murmulēja ekrānā - es aizmigu. Nebiju jau pārgurusi. Pa nakti gulēju normāli, taču garlaicība darīja savu. Kad pamodos, māsa sēdēja pie virtuves galda, strēba kafiju un klusēdama skatījās uz mani. Man blakus uz dīvāna bija nolikts iepirkumu maisiņš. Interesanti.

- Tas Tev. - viņa vienkārši noteica.

Neko nesapratu. Mēs normāli nesarunājāmies, bet māsa man pērk dāvanas, kur tas redzēts? Apskatījos, kas tad atradās maisiņā... Ja jau man, tad man. Sjūzija nopirkusi sarkanas kedas ar kniedēm, man tās patiešām patika, tomēr nezināju, ko teikt. Paldies Dievam, māsa ierunājās pirmā.

- Mērīju gan uz savu kāju, cerams, ka Tev derēs. Ja ne, tad aiznesīšu atpakaļ uz veikalu. Uzmēri.

Paklausīju. Tiešām, apavi man derēja, bet, ko tas nozīmēja? Vai Sjūzena centās mani uzpirkt? Kāds bija viņas plāns? Vai tas bija tāds, kā izlīgums?

- Paldies, bet kāpēc? - vaicāju.

Māsa ielēja kafiju arī man un pieaicināja pie galda. - Es ilgi domāju. Protams, es dusmojos uz Tevi par visu to, ko Tu sarunāji.. Bet, Tu esi mana mazā māšele un man jārada Tev iespēja uzsākt patstāvīgu dzīvi. - viņa sacīja.

Īsti gan nesapratu, kā viens sasodīts kedu pāris var man palīdzēt kaut, ko uzsākt, taču klusēju un ļāvu māsai paskaidrot. - Domāju, ka Tev ir jāmeklē darbs, jāsāk kaut, kas darīt pašai. Tad Tu arī spēsi novērtēt to, cik grūti ir pašai nopelnīt naudu, cik grūti ir saorganizēt laiku, lai pietiek visam. Taču, ar tiem apaviem, kas Tev bija tagad... Tu nevarētu iet uz nevienu darba interviju. Tāpēc, nolēmu Tev nopirkt šīs te, lai Tev nebūtu kauns rādīties cilvēkos.

Godīgi sakot, es nekaunējos iet uz ielas ar savām novalkātajām kedām, tās man bija mīļas, taču māsai taisnība. Es nevarēju vairs ilgāk dzīvot šādā bezdarbībā, Sjūzijai uz kakla. Man bija jāsāk kaut, kas darīt pašai.

- Tu nedusmojies? - jautāju.

Sjūzena smagi nopūtās un tad sacīja. - Protams, man bija sāpīgi to visu dzirdēt. Un es gribu, lai Tu zini, ka nekādā mērā negribu Tevi sev piesiet... Es pat gribu, lai Tu esi pati par sevi, lai esi patstāvīga. Un vēl es gribu, lai Tev būtu pašai savs darbs, nauda, nākotnes plāni, idejas, iespēja kāpt pa karjeras kāpnēm. Tas, tomēr būtu lieliski, vai ne?

- Paldies. - vienkārši noteicu un iedzēru malku kafijas. - Piedod man. Tas viss, ko sarunāju... Es to nedomāju tā... Man vienkārši ir smagi bez Rainera, mēs tomēr, tik daudz pārcietām kopā. Likās, ka viņš ir daļa no manis un tagad šī daļa ir izrauta. Tu pie tā neesi vainīga, arī Klāvs nav. Jums nav viņš jāmeklē, ja viņš gribētu, Rainers pats mani atrastu.

Un patiesi, es biju viņam teikusi māsas adresi. Protams, bija iespēja, ka puisis to aizmirsa, taču tikpat liela bija iespēja, ka viņš nemaz nevēlējās mani satikt. To, ka biju viņam pateikusi adresi, atcerējos iepriekšējā vakarā. Tas neizslēdza iespēju, ka ar Raineru kaut, kas bija noticis, bet man nebija vairs spēka auklēties ar puisi. Es liku uz spēles attiecības ar māsu puiša dēļ ar, kuru bez Sjūzenas palīdzības mēs atkal būtu uz ielas. Vai tas bija to vērts? Nezinu.

Māsa mani vienkārši samīļoja. - Mazā... Es gribu, lai Tu saproti, ka pie viena puiša dzīve neapstājas. Mēs esam sievietes, mums par sevi jārūpējas, mums jābūt stiprām, jāredz perspektīves uz nākotni. - viņa sacīja.

Padzērām kafiju un šķita, ka viss ir lieliski. Mēs bijām salīgušas. Un es sapratu, ka māšele patiesi grib tikai labu. Es viņai nozvērējos, ka meklēšu darbu. Nezināju, cik sekmīgi man tas izdosies, bet mēģināts nav zaudēts. Nekad iepriekš nebiju stājusies nopietnās darba attiecībās un man nebija ne jausmas, kā tas ir katru dienu celties, katru dienu doties un, ka citi cilvēki uz Tevi paļaujās, ir savi pienākumi... Man tas viss bija svešs.

- Un varbūt, ja Tev būs darbs, Tu arī aizmirsīsi to puišeli... Vai vismaz tā nebūs vienīgā doma Tavā galvā. - māsa vēl noteica.

Es nepretojos. Man patiešām vajadzēja pārmaiņas. Un vēl man vajadzēja cigaretes. Atkal nebiju smēķējusi jau vairākas dienas un tagad bezmaz juku prātā.

- Vai Tu nevarētu man iedot drusku naudas? - ar kauna sajūtu vaicāju.

- Cigaretēm? - Sjūzija gluži vai lasīja manas domas.

Pamāju ar galvu un viņa maciņā sameklēja sīknaudu. Uzspiedu ašu buču māsai uz vaiga un gāju uz veikalu. Arī svaigs gaiss man bija vajadzīgs. Nebiju vairākas dienas bijusi laukā. Ārā bija diezgan dzestrs, bet man patika. Šis vēsais gaiss izvēdināja man galvu un viss šķita vieglāks. Es pat vairs nešaustīju sevi par visu pateikto pirms pāris dienām. Kas bijis, bijis... Atpakaļ es to tik un tā nevaru paņemt. Vien reizēm man šķiet, ka vajadzētu lietot uzpurni, lai es nevarētu beztolkā ''kost.''

 Autors: Fosilija Psihopātes dienasgrāmata 13
1.
 Autors: Fosilija Psihopātes dienasgrāmata 13
2.
0
18

Lasi vēl labākos rakstus:

komentāri [2]

Niks: vai ienāc ar
Kārtot komentārus: populārākie | jaunākie | vecākie
Rādīt bildes
SAMSS avatars
Medaļa Vilkaču klana biedrsMedaļa NostradamsMedaļa Brīvlaiks
  SAMSS 07.03.18 18:49
 
2
0

  

Aleksa52 avatars
Medaļa Nedēļas modersMedaļa Bronzas ninjaMedaļa Izejas ola
  Aleksa52 10.03.18 13:20
 
2
0

Loti aizraujoš stāsts. Gaidu nākamo daļu