local-stats-pixel fb-conv-api

Pelni mūsu rokās. 13.1

83 0

Man toreiz bija mežonīgi bail, jo es nevēlējos mirt. Miglaini atcerējos, kā pametu dzīvokli. Brīnums, ka to maz spēju.

Taustīdamās gar sienām, nonācu tumšajā kāpņu telpā, kur oda pēc mitruma, pelējuma un vecas pārtikas. Apslāpēju nelabuma vilni, kas draudēja no manis izlauzties, kad sajutu riebīgo smaku. Spuldze nepārtraukti raustījās, mainot apgaismojumu, kas mani pamatīgi kaitināja. Brīžiem acīs lauzās spilgti gaismas stari, brīžiem - to nebija nemaz. Nepārtraukti mirkšķināju, taču skatiens no tā skaidrāks nekļuva. Ik pa mirklim redzēju izplūdušus krāsu pleķus, kā kontūra sniedzās man tuvāk, radīdama smacējošu baiļu sajūtu. Mani vadīja panika un dzīvniecisks instinkts - bēgt un nekad vairs atpakaļ neatskatīties.

Pamats zem kājām nebija redzams, un viss viegli šūpojās. Es pilnībā zaudēju līdzsvaru un sāpīgi nokritu uz zemes. Mani sagrāba mežonīgas bailes, ka netikšu prom.

Ar rokām izmisīgi taustīju netīro, lipīgo grīdu, lai kaut kā tiktu ārā. Šķita, ka daru to mūžīgi, līdz beidzot uztaustīju skabargaino slieksni, kas atradās pie durvīm. Stingri ar nagiem tajā iekrampējos un pievilku augumu tuvāk durvīm. Jutu skabargas duramies ādā, taču bija jātiek prom. Pār muguru skrēja aukstas tirpas, taču saņēmos un durvis atvēru, pa pusei piesliedamās kājās.

Vārgo augumu ieskāva stindzinoša, ledaina vēja dvesma, un pie sejas nepārtraukti lipa kaut kas balts un slapjš. Strauji rāvu plaušās auksto gaisu, un uz brīdi atkal uzbruka paniskās bailes, kas radīja vēlmi kliegt. Kad pavēru muti, lai to darītu, izskanēja tikai vārgs, ass gārdziens, ko caurstrāvoja sāpes.

Pirmais sniegs. Pārslas griezās baltās vērpetēs ap mani, taču es nekustējos. Ne tāpēc, ka nevēlētos pamest šo vietu, bet gan tāpēc, ka es fiziski nevarēju aiziet. Man trūka spēka, jo ķermenis bija pārāk novārdzināts. Pussēdus stāvēju un skatījos kaut kur priekšā, taču nespēju izšķirt neko no notiekošā. Apdullinātā prāta dziļumā zināju, ka nosalšu un beigšu savu dzīvi šonakt - tāpat, kā Īans, ja nekustēšos.

Notrausu matu šķipsnu no sejas un noslaucīju sāļās asaras. Es nevēlējos par to atcerēties vai domāt. Sevis mānīšana ilgi bija izdevusies, taču tagad jutu visu skaudro sāpju smagumu, kas pa šiem gadiem sakrājies, uzbrūkam man. Sāpīgā degšana krūtīs nemitējās, taču pamanījos apslāpēt asaru straumi un smacējošo kamolu, kas brieda pakrūtē.

- Kādēļ? - pavisam vienkārši jautāju Adrianam, kad viņš atsaucās zvanam. Pat nepūlējos savākties, jo man bija vienalga, cik salauzta vai nožēlojama izklausos. Tam sen jau vairs nebija jēgas.

Brūces, kuras bija gandrīz sadzijušas - atkal tika atrautas, radīdamas lielākas sāpes, kā iepriekš. Iespējams, tāpēc, ka nekad tās nebiju sadziedējusi, jo izlikos, ka to nav, taču dvēseli un sevi apmānīt nespēju. Lai cik ļoti to gribētu.

83 0 1 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 1

0/2000

 emotion 

0 0 atbildēt