Čau, čau!
Protams, ka es nespēju tā vienkārši nosēdēt mierā. 
Šoreiz kaut kas neierastāks no manis. Mazliet fantastikas, mazliet spriedzes un pāri visam mīlestība.
--------------------------------
Sirds satraukumā iegavilējas, kad Deivs satver manu roku. Šķiet simtiem tauriņu paceļas spārnos manā vēderā, saceldami īstu vētru, bet tajā pašā laikā dāvājot unikālas un neaprakstāmas izjūtas, ko nepiedzīvošu, esot ar kādu citu.
Kodīgā vilnas šalle, ar ko ir aizsietas manas acis, kutina degungalu, un es iespurdzos.
-Pacieties vēl mazdrusciņ, Keita. - Deivids mani mīļi norāj un tajā pašā mirklī piekodina, lai es uzmanos no pakāpiena.
Manas kājas kaut kā tomēr aizķeras aiz šķēršļa un no rīkles izlaužas spalgs kliedziens, kas sasniedz Deivida ausis mirklī, kad jau mans augums teju ir piezemējies uz asfalta. Viņa rokas pagūst satvert mani un uzraut atpakaļ augšā.
-Tā tu vienā dienā vēl lauzīsi kaklu! - Viņš rājas, bet es tikai pie sevis pasmaidu.
Beidzot viņš palēlina gaitu līdz apstājas pavisam. Es dzirdu visapkārt balsis un pieklusinātu murdoņu, bet nespēju orientēties, kur esam un kas mani sagaida.
Jau nākamajā mirklī šalle nokrīt pie manām kājām un acis apžilbst spilgtajos saules staros.
-Daudz laimes tavā 20 gadu jubilejā! - Es saklausu tēta balsi, kurš izšauj šampanieša pudeles korķi un ar to aplej...Mans Dievs! Mašīnu!
Man gar acīm ņirb melni punktiņi, tomēr es skaidri apjaušu mašīnas aprises. Es paceļu no zemes šalli un piespiežu to sev cieši klāt, neļaujoties asarām, kas jau cenšas izlauzties uz āru.
Tā patiešām ir mašīna. Honda Civic - neliela, bet mīlīga mašīnīte, kuru rotā koši rozā lenta ar manu vārdu. Apkārt tai ir sastājušies mani radinieki, katram rokās ir pa kuplam ziedu pušķim, bet sejas rotā silts smaids.
Pie manis piesteidzas vecāki, cieši apskaujot. Viņi kaut ko man saka, tomēr es nedzidu itin neko. Viņi man ir uzdāvinājuši auto. Par saviem iekrājumiem, jo es allaž esmu sapņojusi par nelielu mašīnīti, kurā justos pietiekami komfortabli, lai pārvietotos gan pilsētas ielās, gan arī līkumotu pa ceļiem ārpus tās.
-Tev taču patīk? - Tētis bažīgi mani uzlūko, un es uzreiz sāku māt ar galvu kā traka. Protams, man patīk!
-Jūs tērējāt tādu naudu... - Caur asarām saku, nespēdama novērst skatienu no tumši zilā, mirdzošā auto, kas tagad patiešām pieder man.
Mamma neiecietīgi nopūšas un nobola acis.
-Dārgā, mēs VISI vēlējāmies tevi iepriecināt, bet tu jau atkal uztraucies par niekiem. - Viņa saka, iebikstīdama tētim.
-Nu, vai tad nemaz negribi iemēģināt jauno vāģi?! - Dzirdu vectēva piesmakušo balsi un uzreiz saņemos. Man nepatīk būt vājai līdzās viņa stiprajam plecam.
-Es jūs mīlu. Visus! - Apgriežos ap savu asi un nosūtu visiem gaisa bučas. Nenoliedzami – ģimene un Deivids ir paši dārgākie, kas man ir, un es nezinu, kā es jebkad spēšu samierināties ar faktu, ka man reiz nāksies viņus visus zaudēt.
Atveru durvis un iesēžos kompaktajā mašīnītē, ieelpodama pēc pirparmētrām smaržojošo salona gaisu.
-
Trīs mēnešus vēlāk
Es tik tikko izraušos no mammas apskāviena, kas mani tur jau pārāk cieši. Viņa vēlreiz noglāsta manus matus, izlaižot caur tiem pirkstus.
-Mammu, tie būs tikai pāris mēneši. Mēs tiksimies Ziemassvētkos. - Noriju kamolu. Mana balss skan nepārliecinoši, un es zinu, ka mamma to jūt.
-Kāpēc tev bija jāizvēlas Oslo Universitāte, ja šeit pat mums ir pietiekami daudz labu augstskolu? - Manas mīļās mammas acis no jauna piepildās ar asarām un saulrietā mirdz kā pogas.
-Viss būs labi, Deivids taču brauc ar mani. Tā ir prestiža izglītības iestāde un vides maiņa dos tikai man jaunu sparu. - Es atbildu, iedomādamās par cilvēkiem, kurus agrāk dēvēju par draugiem, bet šobrīd nespēju pat uz tiem paskatīties. Man šeit nav neviena, izņemot ģimeni, kā dēļ palikt. Nemitīgi domas aizklejo pie notikumiem, kuri varēja arī nebūt.
Tik daudz kas jau bija aizgājis greizi, ka ir par vēlu mesties glābt to, kas jau sen ir sašķīdis nesalasamās šķembās, ar kurām var tikai sagriezt pirkstus un ievainot dvēseli vēl vairāk.
-Linda, Keita ir pieaugusi sieviete un viņa pratīs izdzīvot arī bez tavām gādīgajām rokām. - Par laimi tētis izglābj situāciju un ierauj mani ciešā tvērienā.
Esot svešumā, man vismaz būs Deivids. Mēs būsim viens otram.
Paņemu savas mantas un dodos uz mašīnu, lai tās iekrautu bagāžniekā. Mums priekšā ir trīs dienu ceļojums ar prāmi, kas nogādās Oslo.
Deivids jau ir ieņēmis blakussēdētāja vietu un uz atvadām pamāj maniem vecākiem. Es vēlreiz steidzos abus apskaut un nočukstu, cik ļoti mīlu šos divus cilvēkus, ar kuriem pārciestas visas vētras, bet viņu balsts vēl aizvien ir nesatricināms.
Tētis apskauj mammas drebošos plecus, un es redzu, kā viņa pieglaužas klāt savam vīram, meklēdama atbalstu.
Ierāpjos vadītāja vietā, lai es pēdējā mirklī nepārdomātu un iedarbinu dzinēju.
-Es neesmu slapjš? Manējie senči tā raudāja, it kā es dotos karā. - Deivids pazobojas, un es pasmaidu. Viņš allaž prot uzlabot dienu.
-Neskumsti, viss būs kārtībā. Pat, ja tur nebūs neviena no ģimenes, mēs būsim viens otram, un tas taču ir galvenais. - Viņš noglāsta manu vaigu, pa kuru norit klusa asara, un es dedzīgi pamāju. Viņam taisnība. Viņam vienmēr taisnība.
Tad es uzsāku savu ceļu un vēlreiz pamāju vecākiem. Mammas acis ir pavisam sarkanas, un man no jauna sažņaudzas sirds.
Tās ir īstas atvadas. Daļa no sirds tiek izrauta uz āru. Deivids saspiež manu roku un ieslēdz priecīgu mūziku.
Mēs braucam klusēdami, saule mūsu priekšā ir teju norietējusi un pamazām iestājas krēsla.
Tad man pār vaigiem pēkšņi sāk līt asaras tik neapturami, ka es nespēju saskatīt neko sev priekšā.
-Keita, varbūt ļauj man braukt? - Deivids jautā, un es pirmo reizi viņa balsī izdzirdu satraukumu. Papurinu galvu un iekrampējos stūrē.
Varu sevi saukt par pieredzējušu braucēju, jo jau no 15 gadiem esmu sēdējusi pie auto stūres.
Jau atkal no jauna acis piepildās ar asarām. Es domāju par tēta neatlaidīgo garu, kas spēja salauzt manu spītību un iedrošināt jauniem panākumiem. Manas gādība un neizmērojamā mīlestība, ar kādu viņa mani uzlūko, gatavo maltīti, uzklausa...
Un tagad man viņi ir jāpamet. Oslo vispār bija sasodīti stulba izvēle.
-Keita! - Deivids iekliedzas mirklī, kad mani apžilbina koši lukturi. Es uz mirkli kļūstu akla, bet tad sajūtu triecienu, kas manu auto aizlidina pretējā joslā. Tas slīd. Es laikam kliedzu, bet neko nedzirdu, tikai jūtu, kā sūrst rīkle.
Mēs atduramies pret koku. Es sajūtu vēl vienu triecienu. Sejā ietriecas aizsargspilvens. Mana galva atslīgst pret stūri.
-Keita! - Jūtu uz ķermeņa Deivida rokas. Tās mani purina.
-Keita, atver acis... - Mana puišā mīļā balss. Kaut es to spētu. Kaut es spētu atvērt acis...
Galva pulsē un visas domas pamazām aplīp ar dūnām.
-Keita! - Viņš teju vai kliedz, bet es tik tikko spēju sadzirdēt. Viņa tvēriens pamazām kļūst nejūtams līdz tas izgaist pavisam, atstādams savādu tukšuma izjūtu.
Apkārt ir vēl kāds. Es nespēju pakustēties, sirds iepukstas straujāk.
Man ir bail no tās tumsas, kas velk mani sevī iekšā.
-Keita... - Tas ir pēdējais, ko saklausu. Tad skaņa izgaist pavisam.
Es tevi mīlu, Deivid.
Vairāk, nekā tu jebkad spēsi saprast.
Nākamā daļa būs? + 