Emīlija
Meitenei nekad iepriekš dzīvē nebija bijis tik garlaicīgi. Viņa guļ ērtajā gultā, cieši ietīta segās, kas pavisam nesmaržo pēc viņas un apātiski blenž ārā pa logu, vēlēdamās, kaut spētu piecelties, nostāties uz savām kājām un doties kur vien acis rāda.
Tas būtu pietiekami tālu prom no šīs vietas, lai nekad nebūtu iespējas atgriezties. Patiesībā šeit visi pret viņu izturas pat pārāk labi, Emīlija nav pieradusi pie tādas attieksmes, ko vēl pie tam nodrošina pilnīgi svešinieki.
Viss būtu paciešams, atskaitot bezgalīgo nespēju un apātiju, kas ar katru dienu pieņemas arvien vairāk spēkā. Viņa ir ieslodzīta svešā ķermenī un tur neko nevar padarīt. Viņai pat nepietiek spēka, lai pati paņemtu rokās žileti un pārgrieztu vēnas.
Emīlija lēnām aizver acis un tad atkal tās atver, ļoti cerot, ka viņa šobrīd murgo, drīz pienāks rīts, viss pagaisīs nebūtībā un viņa kopā ar draugiem tikai par to pasmiesies.
Istabā teju nemanāmi ienāk puisis, viņa aši aizver acis, lai nebūtu jālūkojas uz viņu un jājūtas vainīgai par stāvokli, kādā nonākusi.
Viņš klusām pienāk pie gultas un pievelk krēslu tai blakus. Emīlija jūt viņa tuvumu un specifisko aromātu. Necerēti viņu pārplūdina jauns atmiņu vilnis.
Viņa pazina šo smaržu jau no mazotnes, kaut gan tajā laikā nesaprata, ka tā viņu pavadīs visu atlikušo dzīvi. Viņi spēlējās smilškastē, puisis ar košajiem vaigiem un smieklīgo, zili rūtaino cepurīti neganti meta smiltis virsū un smīkņāja, kamēr meitenei acīs sariesās asaras.
Mammas apsauca abus bērnus un turpināja čalot savā starpā, kamēr Keitai smiltis koda acīs tik sasodīti stipri, ka no tām izlauzās asaras. Mazais puika smējās un rādīja ar pirkstiem, kamēr meitenes mazajā ķermenītī dusmas auga augumā ar katru sekundi. Tad viņa pielēca kājās un uzgāza uz galvas puikam veselu spaini smilšu. Tagad viņš bija tas, kurš piņņāja.
*
Emīlija spēja izjust tikai pieskārienus, jo tas bija tas, ko Keitas ķermenis atļāva viņai just. Tomēr degunā iecērtas tā pati smarža, kas sajaucas ar jūras sāļo gaisu. Vējš pluinī viņas garos matus, tie viegli kutina seju un puiša kaklu. Viņa dzird viņa dzirkstošos smieklus un jūt, ka pašas ķermenis arī tiem sāk padoties.
Viņi abi smejas. Mitrā āda ir aplipusi ar sīkiem smilšu graudiņiem. Pēc tam viņa jūt atvēsinošu ūdeni, kas veldzē saulē sakarsušo ādu. Un no jauna smieklus. Tie sajaucas ar vēju un aizlido prom. Tie izslīd caur Keitas pirkstiem un viņa nevar izdarīt neko, lai tos paturētu sev mūžīgi. Lai tie veldzētu tādās drūmās dienās, kā šī.
Deivida rokas pieskaras viņas mugurai tik maigi, ka pāri ķermenim pārskrien simtiem skudriņu. Tās kņudina ādu un liek tai dzirksteļot.
Emīlija nespēj saklausīt nevienu vārdu, viņai ir tikai tas, ko Keitas ķermenis ir kādreiz izjutis. Tas viss kaut kur glabājas un turpina gāzties pāri viņas galvai kā tāds neapturams, putojošs vilnis.
Viņš pieglauž galvu Keitas plecam tik nepiespiesti, ka savādā sajūta no jauna pārņem visu ķermeni savā varā. Tā kņudina katru šūniņu. Tad viņa izjūt vēl kaut ko – to nav iespējams ietērpt vārdos vai jebkādā citā izteiksmes veidā. Tā sajūta tur vienkārši ir, un viņa jūt to pašu no puiša.
Viņš piespiež lūpas meitenes kaklam un tā viņi tur stāv – starp mirkli un mūžību.
*
-Tev viss kārtībā? - Tas pats puisis vēl aizvien ir šeit, viņai līdzās. Ķermenis atkal izjūt to pašu savādo izjūtu, Emīlija vēlas tai pretoties, bet nekādīgi nespēj.
Viņai bija šķitis, ka ar Keriju ir līdzīgi. Tā pati sajūta, tikai daudz vājāka un tāda kā attālināta.
Emīlija pamāj ar galvu un acīs uzreiz sariešas asaras. Kas, pie velna, viņai lēcies?
Puisis pieliecas pavisam tuvu un uzspiež karstu skūpstu uz pieres, pie reizes noglāstot viņas matus.
Emīlijai gribas kliegt, ka tas nav godīgi. Viņa nav Keita un ja vien Deivids to apjaustu, viņš vairs nekad nenāktu šurp.
Viņa vairs nepiedzīvotu to patīkami dīvaino sajūtu un līdz ar to viņas dzīvē izgaistu jau tā pabalējušās krāsas. Tā paliktu pilnīgi pelēka un nepiepildīta.
-Kuš. - Puisis pieliek pirkstu pie meitenes lūpām, - Nesaki neko. Taupi balss saites, jo tev tās noderēs. - Viņš saka un acīs mirdz asaras.
-Tagad iziesim pastaigāt. - Deivids priecīgi ierosina un palīdz Emīlijai piecelties. Ķermenis ir pagalam stīvs, bet vēl aizvien nejūtīgs.
Viņš palīdz iesēsties ratiņkrēslā un apvij ap viņas pleciem mīkstu segu. Tā jau atkal smaržo pēc Keitas un viņai gribas to aizsviest prom, bet nepietiek spēka.
Emīlija smagi nopūšas un atlaižas krēslā, ļaudama tālāko iniciatīvu uzņemties Deividam.
Svaigais gaiss nāk tikai par labu, kaut gan diena ir apmākusies. Viņš stumj ratiņkrēslu gar dārgām, iespaidīgām villām, ko aizedz dzīvžogi vai augsti metāla vārti.
Arī Keitas vecāku māja ir diezgan iespaidīga, ja viņa to salīdzina ar milzīgo, netīro angāru, kur agrāk mitinājusies.
Deivids izstumj meiteni cauri parkam un apstājas pie kāda ezera, kur viļņojas ūdens.
Viņš notupjas blakus un kādu mirkli klusē.
-Drīz tu atsāksi runāt, ārsta prognozes ir visai pozitīvas. Mēs darīsim visu, lai tas notiktu pēc iespējas ātrāk. - Viņš saņem meitenes roku. Jau atkal tā sajūta.
Tad puisis negaidīti pieliecas viņai pavisam tuvu un uzspiež vieglu skūpstu uz lūpām.
Emīlijai šķiet, ka viņas vēders eksplodēs.
Un tad viņa saprot, kas tā ir par savādu sajūtu, kas nemitīgi tirda viņu.
Viņa ir sasodīti iemīlējusies Deividā, un tas nepavisam ne pie kā laba nenovedīs.
