local-stats-pixel fb-conv-api

Pasaule starp mums 61

48 0

EMĪLIJA


Viņa sēž skaisti iekārtotā istabā, kura krāsota maigi rozā tonī. To papildina tumši zili samta aizskari, kas skar gaišo lamināta grīdu. Emīlijas acis turpina klīst pa nelielo, bet mājīgo istabiņu.
Viņa ievēro divvietīgo gultu, uz kuras akurāti salikti dažāda izmēra un krāsu dekoratīvie spilveni, tomēr tie ir izvēlēti atbilstoši interjeram. Pelēkais, mīkstais pleds ir tik aicinošs, ka viņa labprāt tajā ietītos un nekad nerāptos ārā no tās gultas.


Tomēr viņa to nespēj. Emīlijai nākas sakasīt atlikušā gribasspēka atliekas, lai uzsistu pa ratiņkrēsla rokas balstu, taču beigu beigās viņa tam tik tikko ir pieskārusies.
Meitene nespēj pakustēties vai izdarīt jebko citu, lai sevi dēvētu par pilnvērtīgu cilvēku. Viņa jūt, ka pār vaigiem sāk līt karstas, neapturamas asaras un domās jau tūkstošiem reižu ir izkliegusi vienu vienīgu jautājumu: "Kāpēc"?


Kāpēc tagad un tieši viņai? Kāpēc viņai ir jādzīvo šīs neeksistējošās būtnes dzīve? Par ko? Viņa nespēj skaļi šo jautājumu nevienam uzdot. Un pat ja spētu, neviens nespētu nedz atbildēt, nedz palīdzēt.
Meitene kaut kā pieripinās pie lielā spoguļa. Tas ir izvietots blakus gultai tieši pie milzīgā loga. Acīmredzot iepriekšējā iemītniece bija rūpējusies par to, lai viņai būtu istabā atbilstoša gaisma dažādu darbību veikšanai. Uz spoguļa vēl ir uzkarināts pakaramais un uz tā karājas kupla krēmkrāsas kleita ar spīgulīšiem tērpa vidusdaļā.


Emīlija paraugās uz sevi jeb uz meiteni, kas viņa tagad ir. Garie, viļņainie mati, kurus bija izmazgājusi sieviete (laikam meitenes mamma) ieskauj bālo, ovālo seju un kontrastē ar lielajām, zaļajām acīm. Viņas pilnīgās lūpas ir sasprēgājušas un sausas pēc velna. Laipnā sieviete bija uz tām uzziedusi kaut kādu smaržīgu balzamu, tomēr Emīlija aši vien aplaizīja lūpas un secināja, ka tas ir salds un patīkams.
Viņa atceras kāda bija iepriekš – kalsna, sīka augumā, ar īsiem, apcirptiem matiem un tukšu skatienu, kas meklēja jebkādu jēgpilnu piepildījumu nožēlojamajā dzīvītē. Kaut ko, kas ļautu dzīvot ar pilnu krūti, ne tikai eksistēt. Ne tikai kalpot diviem svešiniekiem, kas patiesībā bija viņas vecāki...


Domas trauslais pavediens tiek pārrauts, jo istabas durvis paveras un tajās parādās jaukā sieviete. Viņa silti smaida. Tik silti un patiesi, ka Emīlijai no jauna gribas raudāt, taču viņa liek sev apturēt asaras. Agrāk meitene gandrīz nekad neraudāja. Visas sāpes un pāridarījumus Emīlija bija iemācījusies norīt kā negaršīgas zāles ar domu, ka drīz vien paliks labāk. Drīz vien viss sliktais atkāpsies un viņa varēs sākt jaunu, skaistu dzīvi.


Sieviete nostājas viņai līdzās un uzliek vienu savu silto roku uz pleca. Cauri ķermenim izskrien savāda sajūta. Nekad agrāk Emīlija nebija neko tādu izjutusi vai pat iedomājusies, ka tā varētu būt.
Tase sievietes rokā nodreb un viņa tik tikko spēj valdīt emocijas, kas par visām varītēm cenšas izlauzties uz āru.


-Viss būs labi. - Emīlijai nav skaidrs, kam šie vārdi īsti domāti – viņai vai sev pašai.
Jaukā sieviete notupjas viņai līdzās un ar īkšķiem maigi notrauš jau apžuvušās asaras.
-Mums nevienam nav viegli, mīļā, bet mēs tiksim tam pāri. Viss būs labi, lai ko dzīve būtu piespēlējusi. Pat visnegaršīgākos, skābākos citronus pasaulē, mēs izdomāsim, ko no tiem pagatavot. - Viņa saka, asarām arvien vairāk pildoties koši zaļajās acīs.
-Nekas nebūs labi. - Emīlijai būtu gribējies pateikt.


Sievietes pleci pēkšņi sagumst, it kā uz tiem būtu uzkrauta tonna akmeņu. Viņa novieto tasi ar kūpošo šķidrumu uz galda.
-Ja vien es saprastu, ko tu vēlies pateikt, Keita. - Viņa izdveš caur asarām, - Ja vien es būtu varējusi tevi tajā dienā aptrunāt no braukšanas. Ja vien es spētu tevi pasargāt no visa, kas notika... - Viņa sabrūk pie Emīlijas kājām, tverdama pēc elpas.


Meitenei ir neizsakāmi žēl. Viņa būtu vēlējusies piecelt sievieti atpakaļ kājās, sapurināt un pēc tam cieši apsaukt par to, ka viņa ir. Par to, ko viņa dara.
Viņa lēnām aizver acis, ieklausoties sievietes šņukstos. Ja vien kāds no viņas vecākiem būtu kaut reizi ko šādu izdvesis. Tik cilvēcīgu skaņu, kas plēš dvēseli uz pusēm it īpaši brīžos, kad nav iespējams nekādīgi palīdzēt. Tikai klausīties un samierināties, ka otrs slīkst sāpēs un pieņemt domu, ka viņam būs jānoslīkst.


Viņas mamma nekad neteica nevienu labu vārdu, kas ļautu Emīlijai vismaz cerēt, ka viņa ir tikusi solīti tuvāk vecāku sirdij un jau ieņem tajā kaut kādu vietu.
Neviens no viņiem nepārdzīvoja, ja meitene nebija laikus mājās vai viņa atnāca zilumaina un izbadējusies. Pats neizskaidrojamākais ir tas, ka Emīlija turpināja abus neprātīgi mīlēt par spīti visam, ko viņi bija nodarījuši paši savam bērnam.
-Tev kaut kas jāapēd. - Sieviete nedaudz attapusies pieceļas kājās un nosēžas Emīlijai pretī, - Un piedod, ka nenoturējos.


-Tev nav jābūt stiprai. Tu vari raudāt un kliegt, un sist ar dūrēm. Tu vari darīt jebko, ko es darītu, ja vien ķermenis klausītu smadzenēm. - Emīlijai būtu gribējies pateikt, bet pār lūpām jau atkal izveļas tikai nesaprotams vārdu virknējums, kas šķiet tikpat bezjēdzīgs, cik viņas stāvoklis.
Laipnā sieviete pašūpo galvu un tuvina viņas mutei kūpošo, kārdinošo zupu.
Viņai gribas uzsist pa karoti, lai tā aizlidotu prom un nekad nevienam vairs nenāktos viņu barot kā tādu zīdaini.


-Lūdzu, mīļā. Mums nevienam nav viegli. - Sieviete saka, bet Emīlija tikai papurina galvu, kaut gan kuņģis būtu gatavs apēst šķidrumu ar visu tasīti.
Viņa nav gatava tik lielam pazemojumam. It kā jau nebūtu gana ar nevarīgumu.
-Keita, lūdzu! - Sievietes balss kļūst uzstājīga, - Vismaz Deivida dēļ pacenties kaut ko ieēst.
Emīlijai nav ne jausmas, kāpēc viņai būtu jācenšas svešu cilvēku dēļ. Kāpēc viņai vispār būtu jācenšas kāda dēļ.


Viņa no jauna saņem visus spēkus un kaut kādā veidā uzsit pa karoti. Tā ar troksni atduras pret grīdu un siltais šķidrums izlīst viņas klēpī.
-Keita... - Sieviete bezspēcībā no jauna atslīgst uz grīdas.
Šoreiz viņas abas raud. Par bezspēcību un sarežģīto situāciju, kurā abu likteņi neiedomājamākajā veidā tomēr ir krustojušies.

48 0 1 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 1

0/2000

 emotion 

0 0 atbildēt