local-stats-pixel fb-conv-api

Pasaule starp mums 382

75 0

Emīlija


Pēdējais, ko meitene atceras, bija savādais brauciens laivā un atvadas no Keitas. Migla apņēma viņas apjukušo augumu un ieaijāja mitrā miegā, atstājot uz ādas savus nospiedumus sīku pilieniņu veidā.
Nākamajā mirklī visas domas un atmiņas bija pilnībā pazudušas no prāta, atstājot tajā tikai vatei līdzīgu, pārāk mīkstu sajūtu. Emīlija vēlējās atvērt acis, piecelties sēdus šaurajā koka laiviņā, kas veda viņu aizvien dziļāk netipiski mierīgajā ūdenī, bet viņa nespēja pakustēties.
Meitene ļāvās nezināmajam, ļaujot miglai kņudināt ādu. Drīz vien viņa aizmirsa, kur atrodas un kurp dodas. Viņa vairs nedomāja par Keitu un neatcerējās, ko tieši meitene teica pirms abu šķiršanās.
Tad iestājās tumsa. Tā bija ļoti mīksta. Emīlija krita, bet viņai nesāpēja, jo pufīgie, spalvām pildītie spilveni meiteni noķēra. Un visbeidzot Emīlija atvēra acis.


Sākotnēji viss šķita pārāk miglains un neskaidrs. Viņas galvā dunēja trulas sāpes, kas draudēja to pārplēst uz pusēm, bet viņa bija dzīva. Atgriezusies.
Apjukusi no piedzīvotā, viņa vēlas piecelties sēdus, bet kādas, pēc ziepēm smaržojošas, rokas viņu maigi atgulda atpakaļ gultā. Emīlija sajūt tikko mazgāto palagu pavasarīgi atspirdzinošo smaržu, kas piepilda ne tikai viņas degunu, bet visu nelielo telpu, kas vēl aizvien ir miglas plīvuros ietīta.
Gluži kā laiva, kurā viņa brauca... Jā, laiva! Pēkšņi Emīlija atceras visu, kas notika tur – tajā dīvainajā pasaulē, kur, šķiet, viņa atradās veselu mūžību un noteikti visu jau šajā pasaulē ir palaidusi garām.
-Tev jāatpūšas. - Kāda balss saka, bet Emīlija neredz sievieti.


-Man jātiek atpakaļ...vai prom...Jebkur. Esmu visu nokavējusi. - Viņa ir pārsteigta par savu balsi. Tā atkal ir viņējās. Emīlija paceļ rokas un uzmanīgi tās aplūko. Uz kreisās rokas, tieši pie elkoņa locījuma vietas ir iegravēti simboli, kas aizgūti no Kerijas vārda un uzvārda pirmajiem burtiem.
Viņa ir atgriezusies savā ķermenī. Viņa tiešām atkal ir Emīlija!
-Neuztraucies, tu biji prom tikai minūti. Likās, ka ceļojums ir garāks, vai ne? - Sieviete saka un beidzot pienāk tik tuvu, lai Emīlija spētu saskatīt viņas seju.
-Ja godīgi, es domāju, ka atgriezīsies Keita. - Viņa paskatās uz grīdu un nodur skatienu.
Emīlija vēlreiz pieceļas sēdus un ar skatienu seko sievietei. Uz grīdas saļimis guļ Keitas ķermenis. Viņa uzmanīgi nopēta katru tā centimetru – tumšos, izpūrušos matus, kas zaudējuši mirdzumu un pievilcību, bālo, gandrīz caurspīdīgo ādu, kas apvilkta pāri izteiksmīgajam atslēgas kaulas, viņa pārlaiž skatienu smalkajam vēnu tīklojumam, kas redzams nedaudz virs delnām un izteiksmīgāk iezīmējas uz plakstiņiem.


-Viņa neatgriezīsies? - Emīlijas balss ir čerkstošas, bet tā ir viņa. Prieks turpina kūsāt meitenē iekšā, kaut gan fakts, ka viņa atgriezīsies, bet Keita nē, ir stindzinošs.
Sieviete ar laipno skatienu tikai papurina galvu.
-Viņa neuzvarēja cīņā, tā tad nebija pelnījusi atgriezties. - Tas ir viss, ko Emīlija dzird, bet nespēj noticēt notikušajam.
Meitene kādu brīdi skatās uz baltajiem palagiem, kuros ir ietīta un tad paceļ skatienu, mēģinot sakost zobus tik stipri, ka žoklis sāk sāpēt.
-Patiesībā es nebiju pelnījusi atgriezties. Es biju tā, kas izkrita pārbaudījumā. - Emīlija saka, bet no izteiktajiem vārdiem vieglāk nepaliek. Viņai nevajadzēja piekrist Keitas uzstājīgajam piedāvājumam. Viņai vienkārši vajadzēja viņu iesēdināt tajā laivā un iestumt jūrā.
Sieviete klusē, tikai mēmi uzlūko Emīliju, sakrustojusi rokas virs krūtīm.
-Es esmu viņu nogalinājusi... - Kad vārdi izteikti, meitene piešauj roku priekšā mutei, bet ir jau par vēlu. Ikviena dzīvā būtne, kas ir nelielajā telpā, to dzirdēja.


Laipnā sieviete apsēžas uz gultas malas un viegli papliķē pa Emīlijas roku. Viņas siltās, brūnās acis uzmanīgi nopēta meiteni un tad seko īsa nopūta. Viņa izskatās pārgurusi.
-Ja Keita atdeva savu iespēju atgriezties tev, tas nozīmē, ka viņa izvēlējās palikt. Un es priecājos, ka tā. Tev ir iespēja sākt visu no jauna, jo šobrīd tu esi kā balta lapa. Visa pasaule ir atvērta tieši tev – ej un iekaro to! - Viņa saka, bet Emīlija nespēj noticēt nevienam pašam vārdam.
-Viņai nevajadzēja tā darīt. Man jāatgriežas! - Pēkšņi šī ideja šķiet labākā pasaulē.
-Tas nav iespējams. - Sievietes balss izmainās, tā kļūst stingrāka un pauž aizkaitinājumu, - Palīdzēsi ievietot Keitas ķermeni ratiņkrēslā? Es to nogādāšu atpakaļ dzīvoklī. - Viņa saka.
Emīlijai nav ne jausmas, kā tas palīdzēs un visu atrisinās, bet, protams, ka viņa palīdzēs, jo tas ir pēdējais, ko spēj izdarīt Keitas labā.


Notikušā nopietnību viņa aptver tikai tad, kad stāv nelielā dzīvokļa dzīvojamā istabā, atceroties visu, kas te piedzīvots. Sāpes, dusmas, pārdzīvojums, izmisums atgriežas ķermenī, un Emīlija tik tikko spēj noturēties kājās.
Ar trīcošām kājām viņa nogulda Keitas ķermeni nelielajā gultā ar seju spilvenā, imitējot nelaimes gadījumu vai pašnāvību – tas Emīlijai nav skaidrs.
-Man jāiet. Es nespēju šeit ilgāk uzkavēties. - Viņa saka un pamet nelielo, piesmakušo dzīvokli.
Viņa nav tikusi pat līdz pirmajam stāvam, kad burtiski uzskrien virsū Deividam.
Sasodīts!


-Sveika! Ko tu te dari? - Puisis vaicā, cieši nopētīdams Emīlijas seju, - Mēs tikāmies toreiz kafejnīcā, atceries? - Viņa smaids šķiet šķebinoši mākslīgs.
Jau atkal viņas galva šķiet piebāzta ar vati. Neviena paša vārda, ko bilst pretī.
Un tad viņa savā galvā saklausa spaglo Keitas balsi.

75 0 2 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 2

0/2000

 emotion 

0 0 atbildēt

o_O Sāk atgādināt ''Klejotāju'' emotion 

Bet ja vienai būs jaizvācas no Emīlijas ķermeņa, tā ir Keita

0 0 atbildēt