Keita
-Es to negribu! - Es nokliedzos, kamēr manā acu priekšā norisinās jau tik labi pazīstamā aina no vidusskolas laikiem, kad es biju visu apsmieklu objekts. Cilvēks, uz kuru izgāzt dusmas un īstenot slimākās ieceres. Es biju viss – mani pazemoja, nozākāja, izņirdza.
-Es uz to neskatīšos. - Pieklusinu balsi un pagriežos, lai dotos prom. Emīlija paliek stāvam kā tāds sālsstabs, un man nav spēka arī viņu vēl aizvilkt prom no tā visa sviesta. Lai jau skatās un pasmejas tāpat kā mani skolas biedri.
Attopos gaitenī. Man nākas pieturēties pie kāda skapīša, lai nepakristu. Iekšas deg kā ellē, un man paliek grūti ievilkt gaisu. Es gribu prom no šīs dīvainās valstības.
No fizikas klases atskan smieklu šaltis. Es zinu, kas tur ir par iemeslu. Lūcijas grāmata jau ir lidojusi un atsitusies pret manu galvu. Es nespēju to klausīties, jo tad man būtu pilnībā jāatgriežas tajā laikā, kad tik ļoti ienīdu visu šo pilsētu, bet nekad par to nestāstīju vecākiem. Ne viena paša vārda – visas dusmas, naids un bezpalīdzība palika manā istabas pūkainajā spilvenā, kas jau mirka manās asarās.
Deivids mācījās citā skolā un nekādīgi nespēja palīdzēt. Vai arī man pašai šķita, ka nekāda palīdzība nav vajadzīga. Patiesībā es negribēju viņu iesaistīt visā šajā draņķī, kas kādu laiku bija mana dzīve.
Kad jau esmu tikusi līdz gaiteņa beigām, es izdzirdu kādu steidzīgu kāju dipoņu. Tā ir Emīlija. Es to zinu, pirms vēl esmu pagriezusies, lai pārbaudītu sava minējuma precizitāti.
Šķiet viņa ir raudājusi, bet nezinu, vai ne no smiekliem. Meitene neko nesaka, bet ir tik savādi viņu vēl aizvien redzēt manā izskatā. Viņa izskatās mirdzoša kā pārdabiska būtne no pasaku grāmatas, kamēr es – pelēkā pele, kas vairāk atgādina čali, nevis meiteni.
-Man žēl, ka tev to nācās izciest... - Viņa saka. Es pasmejos, jo tie ir kārtējie tukšie vārdi. Viņa ne velna zina, kā es jutos un kāpēc lai kādai svešiniecei vispār rūpētu mana pagātne?
-Ejam! Es gribu prom no šīs stulbās skolas! - Iesaucos un metos uz izeju, atkal sajuzdama smagās metāla durvis, kas arī ir piedzīvojušas manas dusmu lēkmes dažādās izpausmēs.
Protams, ka mēs vairs neesam skolā. Dzeltenie autobusi ar spiedzošajiem skolēniem un milzīgajām to somām, ir nomainīti pret pussabrukšu celtni. Skolas kāpnes ir pārvērtušās par taciņu, kas ved uz nekurieni.
Emīlija man blakus noelšas. Viņa dodas pirmā pa priekšu, un es tikai sekoju, nezinādama, ko sagaidīt. Debesis ir apmākušās un smagas lietus lāses piezemējas uz sausās zemes. Es tās nejūtu, nevienu pašu ūdens pilienu, kas atveldzē sakarsušo ādu.
Es saskatu Emīliju, kas sēž uz milzīgas betona plāksnes, savas nedaudzās somas noguldījusi uz zemes. Viņa ar abām rokām ir aptvērusi savu galvu un nodūrusi skatienu, ļaujot lietum samērcēt visu viņas būtību.
Man nav ne jausmas, cik ilgu laiku mēs tā stāvam un vērojam palēlināto filmas kadru, kad visbeidzot iečabas kāds krūms un no tā parādās Kerijas galva.
Man automātiski gribas bēgt tālāk no šīs meitenes kamēr viņa nav mani pamanījusi, bet tad es atceros, ka šī ir tikai fikcija. Nepatiesa butaforija, kas nenozīmē neko.
Kerija izskatās noplukusi, milzīgais, maisveidīgais džemperis ir caurumu klāts un zem viņas acs plešas tumši violets zilums. Meitene nosēžas pretī Emīlijai.
-Tu atnāci. - Emīlija saka, paceldama acis. Kerijas mati ir pieplakuši pie galvas un vaigiem.
-Kas tās par somām? - Viņa vaicā Emīlijai, izvilkdama no kabatas cigareti.
-Es aiztinos prom no senčiem. Pārāk liels spiediens, vai zini. - Viņa atbild, ar ziņkāri vērodama draudzeni.
-Nu, labi, neskaties uz mani ar tādām teļa acīm! - Kerija nopūšas un pasniedz cigareti arī Emīlijai. No jauna iestājas klusums.
-Cik vēl ilgi? Kāpēc mums tas jāskatās? - Es kļūstu aizvien nervozāka.
-Tāpēc, ka šis ir bijis viens no maniem labākajiem brīžiem dzīvē. - Emīlija atbild, pat nepagriezusies uz manu pusi.
-Vai es varu doties tev līdzi? - Pēc ilgākas klusuma pauzes Emīlija jautā, - Man nav, kur iet. - Viņa piebilst.
Kerija it kā mirkli apdomājas un tad nodzēš izsmēķi pret betona bluķi, nedaudz vēlāk aizmezdama to krūmos. Lietus lāses bungo pa slapjajām lapām un meiteņu mugurām.
-Protams, bet ar mani nebūs viegli. - Viņa tikai piebilst un abas teju reizē pieceļas.
-Paldies tev! - Emīlija metas Kerijai ap kaklu, nespēdama izteikt pateicības vārdus par viņas dāsnumu. Es to sajūtu savas Emīlijas ķermenī. Ikviena šūna gavilē, un es nekad iepriekš neesmu tā jutusies...tik pacilāta un laimīga.
Tad viņu lūpas vienojas skūpstā, un arī to es jūtu. Katru niecīgāko detaļu. Kerijas rokas ap Emīlijas vidukli, viņas elpu, kas smaržo pēc cigarešu dūmiem un maigās lūpas.
Pār ķermeni pārskrien tirpiņas. Kāpēc es to visu jūtu?
Ir pienācis laiks nomainīt dekorācijas.
Es jau atkal sekoju Emīlijai nopakaļ. Viņa nerunā un neskatās man virsū, it kā kaut ko zinātu.
Un tad nākamajā mirklī mēs attopamies pie mašīnas, kas ir avarējusi un ietriekusies kokā. Sniegputeņa vērpetes virpuļo gaisā un mirdz lukturu starmešos.
Es neko nejūtu. Es tikai dzirdu, kā Deivids kaut ko kliedz un vicinās ar rokām, vēlēdamies pievērst sev uzmanību. No motora pārsega ceļas dūmi, un es ieraugu sevi.
Mana seja ir asiņaina, un es bez dzīvības pazīmēm esmu atslīgusi sēdeklī. Kaut es varētu pieskriet un izglābt sevi...
-Spēle ir sākusies. - Mēs izdzirdam kādu balsi sakām, - No šī brīža jūs pašas izlemsiet, kura atgriezīsies dzīvē.
-Kas tas tikko bija? - Es vaicāju, juzdama, kā sirds uzņem tempu.
-Nezinu... - Emīlija atbild, bet mēs neko vairāk nepagūstam izrunāt, kad jau atkal pasaule ir mainījusies.
Es kaut kur lidoju un krītu, un jau atkal lidoju.
Kad atveru acis, es zinu, ka šajā kaujā neuzvarēšu.
Esmu no jauna mītnē pie Kerijas un pārējās bandas. Esmu atgriezusies savā ļaunākajā murgā.
