Keita
Mēs visas trīs maldāmies pa šaurām ieliņām, vairīdamās no apkārtējo ziņkārīgajiem skatieniem. Vecmāmiņa visu laiku tramīgi skatās apkārt, vai kāds mums neseko un, godīgi sakot, tas man uzdzen šermuļus.
Es vēl aizvien nespēju paskatīties uz savu ķermeni, jo tas man vēl vairāk atgādina to, ka patiesībā tas ir miris un vairs nepieder man. Tajā ir cita dvēsele, kas vēlas izlauzties uz āru. Viņa ik pa mirklim pēc iespējas neuzkrītošāk paskatās uz mani, un es zinu, ka ja vecā Keita prastu piecelties kājās saviem spēkiem, viņa noteikti izrautu manu dvēseli no sava ķermeņa, lai tajā varētu ātrāk atgriezties. Biedējoši.
Visbeidzot mēs apstājamies pie kādas daudzdzīvokļu mājas ar apdrupušu fasādi. Te nu bija pārsteigums un visa maģija...
-Tas ir joks? - Es sabožos, jo neesmu gatava, ka viņa šādā veidā ir iznesusi mani cauri.
-Ar tādām lietām nejoko. Iesim augšā, bet man vajadzēs tavu palīdzību. - Sieviete atbild aizsmakušā balsī, norādot uz ratiņkrēslu. Man tam būs jāpieskaras un jāieskatās manam ķermenim acīs. Tas viss ir pārāk mulsinoši un no jauna uzdzen man drebuļus.
-Nē. Es nekur neiešu. - Iespītējos. Man sāk palikt bail un iepriekš izteiktais joks par to, ka viņa grasās mani nogalināt, vairs nemaz neliekas tik smieklīgs. Lai gan sieviete izskatās pēc mīlīgas vecmāmiņas, kas drīzāk pacienātu ar siltiem pīrādziņiem, iespējams, viņa būs tā, kas ieslēgs mani pašu cepeškrāsnī, lai pataisītu par pīrādziņu.
Meitene paceļ galvu. Emīlija. Viņas acis ir apsarkušas un zem tām ir milzīgi loki. Viņa cenšas kaut ko pateikt, bet nespēj. Es redzu, cik ļoti viņa gribētu mani nolamāt.
-Viņa vairākas reizes domāja par pašnāvību. Vai tu tiešām gribi zaudēt savu ķermeni un nekad tajā neatgriezties? - Sieviete pieklusina balsi, bet tajā saklausu noteiktību un dusmas.
Emīlijas skatiens vēl aizvien ir lūdzošs, bet tad viņa novēršas. Es nopūšos un visbeidzot uzlieku rokas uz ratiņkrēsla.
Kad esam nonākušas piektajā stāvā, man šķiet, ka izlaidīšu garu turpat uz vietas un viņai pat nevajadzēs piepūlēties, lai kaut ko mainītu no savas puses.
-Starpcitu, esmu Doloresa. - Viņa pasniedz man savu roku, un es to saņemu.
-Keita. - Lakoniski atbildu. Doloresa īsi pamāj un atslēdz dzīvokļa durvis, aiz kurām valda pavisam cita pasaule.
Tur gaisā jaušas vīraku piesātinātais aromāts, sienas ir aprakstītas ar man nesaprotamiem simboliem un vārdiem. Kamēr es palīdzu Emīlijai iekārtoties uz milzīgā dīvāna, Doloresa visos stūros sadedz sveces un logam priekšā aizvelk melnus aizkarus, caur kuriem nevar istabā iekļūt neviens pats saules stariņš. No aizkaru stangas vijas telpaugi, ar savām milzīgajām lapām vēloties mūs aizsniegt.
Te izskatās pasakaini un maģiski vienlaikus. Viņa iziet no istabas, lai sagatavotu visu nepieciešamo mūsu sesijai. Tikmēr es pievēršos Emīlijai. Es vairs nevaru slēpties vai izlikties, ka nekas nav noticis. Es skatos uz savu ķermeni, nespēdama noticēt, cik ļoti tas ir mainījies.
Un Emīlija pie tā nav vainīga. Viņa izskatās ļoti bāla un pārlieku tieva. Viss ādas un matu mirdzums ir zudis tālā pagātnē. Tā vairs neesmu es. Tas nav mans ķermenis. Tāpat kā šis, kurā es pašlaik atrodos.
-Kā tu jūties? - Es uzdrošinos pajautāt, kaut gan visdrīzākais nesagaidīšu atbildi.
-Un kā tev šķiet? - Es dzirdu viņas balsi savās domās. Tas ir savādi un baisi.
-Kā tu ar mani sarunājies? - Vaicāju domās.
-Maģija, vai ne? - Saklausu sarkasmu, - Es vienkārši gribu atpakaļ savu ķermeni. Samainīsimies un viss. - Meitene strikti nosaka.
Es nepaspēju neko atbildēt, kad jau Doloresa ienāk telpā, izskatīdamies kā pavisam cits cilvēks. Viņas kuplie mati līdz ar lielajām, apaļajām brillēm ir pazuduši.
Tā vietā ir gari, melni mati, kas sapīti vieglā bizē. Viņas seja izskatās daudz jauneklīgāka, un tas ir vēl mulsinošāk.
-Es neesmu tā, par ko izliekos ikdienā, bet citādāk mani pārāk viegli varētu atpazīt. - Viņa paskaidro.
-Es neko nesaprotu... - Paužu skaļi savas domas.
-Tev nevajag. Mēs varam sākt? - Viņa vaicā, un Emīlija pamāj ar galvu. Es, šķiet, esmu sastingusi. Es neesmu tam gatava, es negribu...
Viņa liek mums aizvērt acis un sadoties rokās. Tad viņa sāk kaut ko murmināt zem deguna, trinkšķinot kaut ko līdzīgu trejdeksnim. Skaņa ir griezīga, bet es neko nejūtu.
Es nejūtu, ka mēs maināmies vietām vai tamlīdzīgi. Paverot acis, redzu, ka Emīlija ir teju vai transa stāvoklī, bet ar mani nekas nenotiek.
-Es to nespēju. Es nevaru jūs samainīt. - Visbeidzot Doloresa paziņo.
-Ko?! Kāpēc? - Emīlija murmina, bet domās es dzirdu viņas nikno balsi.
-Tāpēc, ka viena no jums negrib atgriezties savā ķermenī. - Sieviete paskaidro, paskatīdamās uz mani.
Nosarkstu kā bērns, kas pieķerts nedarbos. Es iedomājos par Lorensu. Stulbi, tieši šajā mirklī, bet man viņu neizsakāmi vajag.
-Ko tu dari, sasodīts? - Emīlija saka, iztraucējot manas domas, - Tā nav godīgi! Tas ir mans ķermenis, ļauj man tajā atgriezties. Es negribu būt šis dārzenis ne sekundi vairs ilgāk! - Viņa saka.
-Es nevaru, piedod. Es... - Doma pazūd, bet tad es to atgūstu. To ir grūti atzīt, bet man tas ir jādara, - Es arī negribu būt dārzenis, Emīlij. Es arī gribu dzīvot pilnvērtīgu dzīvi, neatkarīgi no Deivida vai kāda cita. - Man acīs sariešas asaras.
Mūsu sarunā iejaucas Doloresa.
-Meitenes, diemžēl es jums nevaru nekādīgi palīdzēt. Man jūs jāsūta uz Zudušo dvēseļu pasauli, no kuras atgriezīsies tikai viena no jums... - Viņa saka.
-Ko tas nozīmē?! - Es kliedzu, - Kas tā vēl par pasauli? Es nekur negribu doties, man vajag satikt Lorensu... - Man aizlūzt balss.
-Piedodiet, tāds ir noteikums, ja dvēseles nevar savā starpā vienoties par atgriešanos katra savā vecajā ķermenī. - Viņa paskaidro un nodur galvu.
Es gribu piecelties kājās un aizbēgt labi tālu no tā vīraka, kas kož degunā un apdullinošā trokšņa, kas dun galvā, bet ir par vēlu. Viss jau ir sācies.
Tas ir neatgriezenisks process, ko ne es, ne Emīlija nevar vairs apturēt.
Mēs dosimies uz to pasauli, un es no tās vairs nekad neatgriezīšos.
