local-stats-pixel fb-conv-api

Pasaule starp mums 305

61 0

Emīlija


Vairākas reizes meitene domās ir iztēlojusies, kā pieceļas kājās, pieiet pie virtuves skapīša, atver augšējo plauktu, aizsniedzas pēc metāla kārbas, uz kuras uzlīmēts sarkans krusts, noņem tās vāku un izņem visas tur esošās tabletes.
Tās ir dažādas formas un krāsas, tomēr Emīlija jau zina, ka tās visas garšo vienādi – rūgtas kā vērmeles, atstājot pretīgu garšu rīkles galā. Viņa paķertu visas tabletes un iemestu tās rīklē, ilgi nedomājot par sekām. Tad viņa apgultos neērtajā gultā un aizvērtu acis, gaidīdama savas pasaules galu.


Doma ir tik vilinoša, ka viņa sāk dīdīties savā ratiņkrēslā un funktierēt, kā lai aizniedz to sasodīto plauktu, ja viņa pat lāgā karoti nespēj noturēt rokā.
Atveras ārdurvis un pa tām ieveļas Deivids. Viņš izskatās izpūris un negulējis. Pagājušo nakti Emīlija šaurajā gultā bija viena, bet tāpat nevarēja aizmigt. Visu laiku pa galvu jaucās domas par to, kur gan ir Deivids. Viņa neticēja puiša attaisonojumam par aizkavēšanos darbā. Tas bija visstulbākais, ko viņš varēja izdomā, droši vien cerot, ka viņa taču tāpat neapjautīs un neko nesapratīs, jo viņa ir truls dārzenis, kas eksistē tikai tāpēc, ka stulbā sirds nespēj pātraukt pukstēt.
Viņš tuvojas Emīlijai un uzspiež ātru buču uz bālā vaiga.


-Kur tu biji? - Viņa jautā, cerot, ka šoreiz vismaz viņš sapratīs vienu vārdu.
Deivids pieiet pie ledusskapja, izņem no tā ūdeni un sāk aumaļām dzert.
"Paģiru sekas", Emīlija nodomā, atcerēdamās pati savas trakākās ballītes. Viņi dzēra nežēlīgi un nešķiroja puišus no meitenēm. Visi tempa stipros dzērienus, kas apdullināja un notrulināja prātu, vēlāk izsaucot nelabumu, kas rezultējās pie tualetes poda...labākajā gadījumā vai arī kur pagadās. Viņa atcerējās visus šausminošos rītus, kas mutē vēl jautās pagājušās nakts sekas – vēmekļu garša, kas no jauna izsauca nelabumu, to visu kombinējot ar sāpošu galvu un trīcošu ķermeni.
-Tas darbs mani nobeigs. - Deivids pažēlojas, bet viņa acis šorīt izskatās citādāk. Visas darbības ir citādākas, it kā kaut kas būtu noticis, bet viņš negribētu neko teikt.


Tad Emīlija pamana, ka uz viņa pirksta vairs nav gredzena, ko tikai pirms pāris nedēļām viņš bija uzvilcis pats sev pirkstā. Viņa cenšas norīt asaru kamolu, bet nespēj.
Siltās tērcītes jau rit pāri vaigiem, krītot klēpī uz nevarīgajām rokām. Emīlija sakož zobus tik stipri, ka sāk sāpēt žoklis un visbeidzot viņai neizdodas aizturēt šņukstu, kas piepilda mazo dzīvoklīti.
Deivids tikai smagi nopūšas un pagriežas pret savu sievu. Viņa izskatās nožēlojami – mati izpūruši, zem acīm tumši loki un pilošs deguns, apsārtušas acis un trīcošas lūpas.
-Kas atkal?! - Viņš paceļ balsi, - Ko tu visu laiku vari pinkšķēt! - Deivida tonis ir salts un tas liek Emīlijas ķermenim sarauties, it kā būtu saņemts strāvas trieciens.


-Man jāiet uz darbu! - Viņš nikni saka, nomezdams uz virtuves grīdas netīro T-kreklu. Puisis paiet vienaldzīgi Emīlijai garām un pēc brīža viņa dzird, kā no vannas istabas plūst ūdens skaņa. Tā nedaudz apslāpē viņas raudas, bet meitenei šķiet, ka šajā brīdī arī sirds varētu apstāties.
Lai gan tas nekad nav bijis viņas puisis un patiesībā ir svešs cilvēks, viņi vienalga ir sieva un vīrs. Viņš ir izdarījis kaut ko ļoti ļaunu, ja pat gredzens pirkstā vairs nav. Varbūt tas ir pazudis un tāpēc Deivids ir tik nervozs un neiecietīgs, bet varbūt problēma ir citur...


Emīlijai nav ne jausmas un pēkšņi viņai šķiet, ka ir pārāk pārgurusi, lai vispār kaut ko censtos izdomāt. Kad Deivids ir pabeidzis mazgāties, viņš izskatās nedaudz labāk. Arī dusmas vairs nav redzamas pierē.
Meitene norāda, ka vēlas apgulties un Deivids palīdz viņai iekārtoties gultā.
-Piedod, ka sakliedzu. Esmu idiots un tu to zini. - Viņš maigi atglauž matus no Emīlijas pieres un nedaudz uzsmaida. Emīlija sajūt svaigo piparmētru aromātu no viņa mutes.


Emīlija tikai aizver acis, cerot, ka viņš drīz dosies prom un netraucēti ļaus viņai pabūt ar sevi. Tā arī notiek. Deivids pieceļas no gultas, vēl kaut ko pasaka un tad klusām aizver ārdurvis.
Viņa ir viena...Nē, ar viņu kopā ir miegs, kas uzmācās kā tāda lapsene, sajūtot kaut ko saldu. Emīlija iegrimst tumsā.


*


Kad viņa atver acis, pretī sēž kopēja. Sievietes iesirmie, lokainie mati, siltās acis un lielās brilles atgādina kādu vecmāmiņas tēlu no multenes. Tomēr šodien Emīlijai nav noskaņojuma nedz vingrot, nedz censties kaut ko viņai pateikt.
Viņa no jauna aizver acis, kaut gan jau zina, ka aizmigt vairs neizdosies.
-Laiks vingrot. - Sievietes balss ir plūstoša un relaksējoša, - Tev taču gribas tikt ātrāk uz savām kājām? - Viņa vaicā, nemaz negaidot atbildi, jo zina, ka tādu nesaņems tāpat.


Emīlijai jau ir atmetusi visas cerības, ka vispār kādudienu spēs piecelties vai pateikt vismaz vienu sakarīgu teikumu, ko sapratīs arī mirstīgie cilvēki. Viņai ir apnicis runāt ar sevi domās.
-Klau, patiesībā es varu tev palīdzēt. - Sieviete neliekas mierā. Šodien viņa ir īpaši kaitinoša, - Es zinu, ka šis nav tavs ķermenis un tu no tā vēlies ātrāk tikt prom. - Tagad Emīlija pievērš sievietei uzmanību.
-Tas skanēs neticami, bet es varu tev palīdzēt. - Viņa turpina, - Es varu atbrīvot tavu dvēseli, lai tu rodi ceļu atpakaļ no kurienes esi nākusi. - Viņa saka.


-Es nesaprotu... - Emīlija izgrūž.
-Es zinu, bet pamēģini, lūdzu, man noticēt. - Sieviete atbild, un Emīlija ir pārsteigta, ka viņa ir sapratusi viņas teikto.
-Kas tu esi? - Meitene cenšas pieslieties uz elkoņiem.
-Es spēju saredzēt cauri ķermeņiem un ceļot cauri neskaitāmām Galaktikām. - Viņa saka.
-Neticu. - Emīlija neticīgi izmet.


-Bet tev taču nav, ko zaudēt, ne tā? - Tas ir spēcīgs arguments.
Viņai tiešām vairs nav atlicis nekā, ko zaudēt. Viņa kādu brīdi apspriežas pati ar sevi, un tad īsi pamāj.
-Lai notiek.
Sieviete pasmaida, parādot nevainojamu zobu rindu.
-Lieliski, dosimies nelielā pastaigā pie manis uz mājām. - Viņa saka un palīdz Emīlijai iesēsties ratiņkrēslā.

61 0 5 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 5

0/2000

 emotion 

2 0 atbildēt

 emotion 

1 0 atbildēt

 emotion 

1 0 atbildēt

 emotion 

0 0 atbildēt

 emotion 

0 0 atbildēt