local-stats-pixel fb-conv-api

Pasaule starp mums 30

53 0

Emīlija


Es lēnām paveru acis un šķiet, ka joprojām sapņoju. Jūtos kā salauzta un tik tikko spēju pakustināt pirkstus. Pie galvas pīkst kaut kādi savādi aparāti un tad durvis paveras un man apkārt apstājas vesels bars ārstu.
Kamēr viens mēra manu pulsu, cits spīdina acīs spožu gaismu, bet vēl kāds šļircē kaut ko vēnā, atgādinot tos laikus, kad mēs ar draugiem pa taisno gāzām vēnā karstas narkotikas.
-Tu esi pamodusies! - Dzirdu kāda puiša balsi. Viņš skatās uz mani un plati smaida, it kā būtu mazliet aptaurēts. Mēģinu attīt filmu un saprast, kur es esmu viņu redzējusi un vai tas nav kāds no maniem draugiem, kurš izdomājis patizloties.


-Uzmanīgi! - Kāds no ārsties aizrāda, kad svešais vēlas saķert manu roku. Kaut es spētu atrauties.
-Kur ir Kerija? - Izdvešu, vēlēdamies satikt savu draudzeni. Viņa spētu patriekt to dīvaino čali un uzbāzīgos ārstus. Kāpēc Kerija nesēž pie manis, bet viņas vietu naski ieņēmis jau kāds cits? Kas notiek?
Kāpēc es vispār esmu slimnīcā? Galva pārāk stipri sāp, lai es spētu izdomāt atbildi uz pašas uzdoto jautājumu.


-Ko viņa saka? - Puisis vaicā ārstiem, it kā tie spētu nolasīt manas domas.
Neviens nesaprot. Kāpēc?
-Kur, sasodīts, ir KERIJA? - Es kliedzu, bet viņi vēl aizvien lūr uz mani, it kā es būtu izsmalcināta, tikko izlieta zelta statuja.
-Viņai vajag atpūtu. - Viens no ārstiem saka un lūdz puisim doties prom, protams, pret paša gribu.
-Kāpēc es nesaprotu, ko viņa saka? Vai Keitai viss būs labi? - Viņa balsī saklausu patiesas bažas.
Tad piefiksēju, ka viņš minēja kaut kādu Keitu, bet man nav ne jausmas, kas tā tāda ir. Varbūt viņš ir kaut ko sajaucis?


Jūtos citādāk, nekā ierasts. It kā es neatrastos savā ķermenī. It kā...
Vēlos piecelties sēdus vai izdarīt kaut ko, lai nejustos kā vārīts dārzenis, bet nespēju.
-Kerija, lūdzu, lūdzu, izglāb mani, lai kas būtu noticis. - Es turpinu klusām izčukstēt šos vārdus, cerot, ka viņa sadzirdēs. Citādāk taču nevar būt. Viņa vienmēr ir bijusi blakus, it īpaši situācijās, kad visvairāk nepieciešams.


Lēnām aizveru acis, cerībā, ka pamostoties, jutīšos daudz labāk un beidzot pēc sevis.
Es krītu neskaitāmos tukšumos un ik pa mirklim noraustos. Kaut kur tālumā dzirdu balsu murdoņu, bet esmu no tā visa pārāk tālu, lai saprastu vārdus un to jēgu.
Tad skaņa pamazām nāk tuvāk un tuvāk. Es jau spēju atšķirt balsis – šoreiz tām piejaucās arī nedaudz smalkāks tonis. Viņi kaut ko apspriež, sieviete ik pa mirklim iešņukstas, bet kāds saka viņai kaut ko mierinošu.


Man negribas atvērt acis. Es zinu – tie nav mani draugi, ar kuriem man ir jābūt kopā. Ir notikusi kaut kāda kļūme vai arī esmu pilnīgi nojūgusies.
Tad mani satver kādas dīvainas izjūtas, un es redzu mazu meitenīti ar gariem matiem, kas sapīti divās biželēs. Viņa spēlējas smilšukastē, nebaidīdamās sabojāt savu balto kleitu. Uz tās jau ir pamanījušies nokļūt smilšu graudiņi, un arī priekšzīmīgi baltās zeķes jau ieguvušas mazliet tumšāku krāsu.
Viņa ceļ smilšu pilis tik apņēmīgi un ar tādu degsmi, ka šķiet, ka viņa būs pati veiksmīgākā sieviete, kad pieaugs.


-Keita! Atkal tu esi notašķījusi savas drēbes! - Logā parādās mammas seja un viņa rājas, bet mīļi. Balsī nav dusmu vai pārmetumu.
Pēc neilga mirkļa sieviete iznāk ārā, turēdama rokā saldējumu. Viņa nosēžas līdzās netīrajās smiltīs, nebaidīdamās arī sasmērēt savas tīrās, pēc puķēm smaržojošās drēbes.
Manī kaut kas dīvaini sakustas. Es šo smaržu tik labi pazīstu, lai gan nekad iepriekš neesmu saodusi.
Mazā meitene ierāpjas mammai klēpī un ieelpo aromātu, liekot skudriņām kņudināt ādu. Tā ir tik pazīstama un mierinoša, bet vienlaikus sveša un biedējoša. Esmu tai pieķērusies, nemaz nezinot, kam tā pieder.


-Keita, mīļā. - Sadzirdu to pašu mierinošo balsi un smaržu.
Man pretī raugās sieviete no savādajām atmiņām. Viņas acis ir apsarkušas un deguns pil. Mutautiņš ir cieši sagrābts rokā.
-Man tik ļoti žēl... - Viņa izdveš un no jauna sabrūk.
-Es neesmu Keita. - Vēlos pateikt, bet viņi visi tikai velta līdzjūtīgu skatienu.
Es nesaprotu, kāpēc.


-Iespējams, ar laiku tas pāries. Tā var būt tikai īslaicīga paralīze, ko izraisījis šoks. - Ārsts saka, bet es atkal vēlos pakustēties.
Tad es vienkārši zaudēju kontroli. Mam ir apnicis, ka mani uzskata par pavisam citu cilvēku un izturas kā pret zīdaini. Vēl autiņus nomainiet!
-Keita izbeidz! - Mamma cenšas mani apsaukt, bet es turpinu kratīties kā negudra.
-Mana nabaga meitenīte... - Viņa paspēj pateikt, pirms kāds no ārstiem ielaiž vēnā aukstu šķidrumu.
Ātri vien sajēga zūd, bet vēl aizvien cenšos atrast atbildi uz svarīgajiem jautājumiem.

53 0 0 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 0

0/2000