Keita
Šķiet, ka man sirds izlēks ārā pa muti, kad mēs dodamies uz izeju. Edijs iet pa priekšu, bet es sekoju, nodūrusi galvu, kas paslēpta zem milzīgās platmales. Neviens mums nepievērš uzmanību, taču tajā pašā laikā šķiet, ka Kerija un Janiss to vien gaida, kad varēs mums uzklupt.
Mēs esam izvēlējušies ļoti piemērotu vietu, kur izkāpt. Tā ir kāda pilsēta, kas mudž vien no steidzīgiem cilvēkiem. Pat ja Kerija un Janiss nolems mums sekot, varēsim ātri vien ienirt pūlī un nozust tā, ka viņi nespēs mūs notvert.
Dzirdu Edija soļus, mēs tuvojamies pieturai. Man vēl aizvien ir bail pacelt acis, tāpēc truli lūkojos grīdā caur nespodrajiem saulesbriļļu stikliem. Šoferis uzsāk bremzēšanu, bet es burtiski jūtu Kerijas skatienu izduramies cauri manai miesai. Tas svilina iekšas un ādu. Tad es paceļu skatienu, bet lūkojos taisni uz ceļa.
Cilvēku burzma, kas ir ārpus autobusa, mani nedaudz nomierina, jo viņi abi pret to ir bezspēcīgi. Pasoļoju garām gaitā, kas tik ļoti nelīdzinās Emīlijai un turpinu sekot Edijam.
Drošības pēc mēs turpinam doties uz priekšu, pazūdot starp cilvēku masām. Ja nu tie abi arī būtu nolēmuši nejaušas sagadīšanās pēc izkāpt tajā pašā pieturā.
Edijs satver manu plaukstu, lai es nenozustu. Man nav ne jausmas, kur mēs esam atbraukuši un kā nepilnas stundas laikā varējām izdzīvot tādu kontrastu no nepadzīvotas nekurienes līdz ļaužu pārpilnai pilsētai, kur dzīvība kūsā 24 stundas diennaktī.
Vīrieša siltais tvēriens nedaudz atbrīvo manus saspringtos nervus, sniedzot nelielu mierinājuma sajūtu, ka, iespējams, viss būs labi. Iespējams, mums ir ļoti paveicies un esam tikuši prom no cilvēkiem, kas tikai saindē. Es ļoti vēlos tam ticēt.
Tad es beidzot ļauju sev paskatīties uz atpakaļu, lai pārliecinātos, ka viņu šeit nav. Es redzu svešas sejas. Dažas lūkojas man pretī, citas novēršas vai vienkārši ir pārāk aizņemtas ar viedtālruņu spaidīšanu, ka nemaz nav pamanījušas manu skenējošo skatienu.
Sirds uzgavilē, jo, lai cik neticami tas šķistu, es viņus neatrodu. Mēs esam brīvi!
-Edij! - Es iesaucos un gandrīz no laimes vai esmu gatava saļimt un ļaut ļaudīm mani samīt.
Vīrietis pagriežas pret mani tieši brīdī, kad manas kājas patiesi sāk ļumēt. Es uzkrītu viņam burtiski virsū, bet Edijs veikli mani noķer un ievelk savā apskāvienā.
-Es zinu. Nesaki neko.. - Viņš iečukst parūkā un sarauc degunu, - Drīz tev to vairs nevajadzēs nēsāt.
-Es arī par to priecājos. - Pasmaidu, vēlēdamies gan platmali, gan arī parūku aizlidināt prom tieši tagad, tomēr apspiežu šādu ašo vēlmi, kas var dārgi pēc tam maksāt. Pacietīšu vēl kādu laiku galvas ādas niezi, jo svarīgākais ir tas, ka mums ir izdevies izbēgt no lamatām, kas bija noliktas deguna priekšā.
Mēs nonākam kādā laukumā. Tā vidū atrodas strūklaka, kur cilvēki met sīknaudu, ticot, ka viņu kvēlākās vēlēšanās piepildīsies. Man vienmēr šāda rīcība ir šķitusi absurda, jo nekad neesmu ticējusi brīnumiem, kas var nokrist no zila gaisa. Nekad neesmu ticējusi, ka kaut kāds nedzīvs objekts spētu piepildīt manas vēlēšanās.
Tad Edijs no jauna satver manu roku un iesmejas. Viņš šodien ir daudz jestrāks, nekā citas dienas. Neatceros pēdējo reizi, kad viņš smējās no sirds pa īstam...un manā klātbūtnē.
-Nāc taču! - Viņš velk mani uz strūklakas pusi, - Ievēlamies kaut ko! - Viņš mudina, dedzīgi meklēdams kabatā kādu monētu, ko ziedot.
Tad viņš nostājas ar muguru pret strūklaku ar tik nopietnu sejas izteiksmi, ka no manis izspurdz smieklu mākonis. Piešauju priekšā mutei plaukstu, nevēlēdamās izbojāt Edija mirkli, bet ir jau par vēlu.
Viņa nosodošais skatiens ir atgriezies un prieks teju ir zudis.
-Tu nu gan esi ciniķe. - Viņš pārmetošā balsī secina un tad aizver acis. Vēroju, kā kustās vīrieša ādamābols, saspringst izteiktā žokļa līnija un kustas lūpas, murminot man nedzirdamus vārdus, kas savienojas vienā vēlēšanā.
Man tāpat nav ilgi jāprāto, kas ir tas, ko Edijs patiesi vēlētos. Es to visu jau zinu. Es zinu, cik stipri viņš ilgojas pēc savām meitenēm un vecās dzīves. Viņš ilgojas pēc sevis, gluži tāpat kā es.
Drīz vien mēs šķirsimies un mūsu piedzīvojums būs galā, katram aizejot uz savu pusi. Mēs vienkārši neesam radīti viens otram, tikai divi svešinieki, kuri nejauši satikās, lai piepildītu kopīgu mērķi.
Arī es aizveru acis un satveru nelielo monētiņu. Kas būtu tieši tas, ko es šobrīd vēlētos visvairāk...
Prātā pārcilāju vairākas idejas, bet neviena no tām nešķiet pārāk saistoša.
-Es zināju, ka tu beigās saņemsies. - Edijs nočukst, pātraucot manu bezjēdzīgo domu plūdumu. Es parādu viņam mēli un cenšos no jauna koncentrēties, lai esošās izjūtas spētu ietērpt sakarīgā teikumā.
Es vēlos...Es vēlos, lai mums nekad ar Ediju nevajadzētu iet katram savu ceļu. Lai mēs vienmēr būtu kopā par spīti visam. Un kaut viņa lūpas skartu manējās...
Sasodīts! Kāpēc mans prāts ko tādu izspēlēja brīdī, kad tas nemaz nav iespējams.
Tad es atvēzējos un pārmetu monētu pār plecu gandrīz vienlaikus ar Ediju. Es nedzirdu tās plīkšķi pret ūdens virsmu, jo paralēli vēl vismaz 10 cilvēki dara tieši to pašu.
Mēs atveram acis. Es nemūžam neatklāšu savu vēlēšanos, pretējā gadījumā mēs izšķirsimies uz līdzenas vietas.
Edijs raugās tieši man acīs, ar skatienu vien izgriežot manas iekšas uz āru. Es nespēju nedz paelpot, nedz sakarīgi domāt. Viss ir sajaucies vienā putrā. Man gribas novērsties, bet stāvu kā piekalta pie zemes. Man gribas doties prom, bet sirds neļauj to vienkārši darīt.
Edija klātbūtne ir pārāk vilinoša. Es jūtu viņa enerģiju, kas kūsā mums apkārt. Es vienkārši nespēju tai pretoties...
Es redzu, kā viņa lūpas stiepjas pretī manējām. Mans pulss no jauna paātrinās un asinis saņem kārtējo adrenalīna devu.
Un tad tas notiek. Viņa mēle ielaužas manā mutē. Mēs pa pusei esam savijušies kopā kā tādi vīteņaugi. Mana roka ieslīd zem viņa cepures. Es sataustu mīkstos, lokainos matus, savukārt Edija roka slīd pāri manai mugurai, liekot elpai aizrauties no pieskārieniem, ko spēj veikt viņa roka.
Neticami, cik ātri mana vēlēšanās ir piepildījusies. Laikam jau agrāk vajadzēja ticēt strūklakām.
Šķiet, ka mūsu skūpsts ilgst mūžību, līdz es to nolemju pātraukt. Es apturu Edija uzstājīgās lūpas pusceļā uz manu muti, kaut gan pati vēlos sajust viņa tuvumu.
-Mums jādodas tālāk. - Nočukstu, cerot, ka viņš to noliegs un nevēlēsies nekur vairs doties.
-Pareizi, jā. Tev taisnība. - Edijs atbild, nervozi sabāzdams rokas bikšu kabatā.
Pēc saldā skūpsta sajūtu rūgtuma piegaršu mutē. Sasodītā strūklaka.
