Emīlija
-Diemžēl mēs neko tavā labā vairs nespējam darīt. - Laipnais ārsts sēž meitenes priekšā un cenšas notvert vismaz daļu no Emīlijas skatiena.
Viņa dzird kaut kur aiz muguras iešņukstamies sievieti, kam bija jābūt viņas mātei. Tieši tā – cilvēkam, kurš atbalsta un tic pat tad, ja nav nekā kam ticēt.
Emīlijai gribas kliegt, pielēkt kājās un no visa spēka sist ārstam ar dūrēm. Neticami, ka viņi visi vienojās savā starpā par šo tik nozīmīgo brīdi, kas vistiešākajā mērā ietekmēs visu turpmāko Emīlijas eksistenci.
-Es zinu, ka to nav vielgi pieņemt. Ir pagājis tik ilgs laiks, bet bez ievērojamiem uzlabojumiem. Iespējams, mums jādod tev laiks, lai vari atpūsties no neskaitāmajām terapijām un nogudrinošajām nodarbībām, kas, es ticu, paņem ļoti daudz tavas enerģijas un spēka. Es zinu, ka mēs vēl tiksimies un ar gadiem tu pilnībā atlabsi. - Vīrietis turpina runāt, taču Emīlija ir pazaudējusi jau viņa domu teikuma vidū.
Viņa truli blenž uz savām rokām. Meitene tik tikko spēj pakustināt pirkstus, bet tie šķiet kā atsaluši. Kaut viņa varētu izdarīt jebko, lai tikai nepieļautu, ka vienīgais salmiņš uz normālu dzīvi, tiek pārlauzts tieši acu priekšā.
-Keita.. - Aiz muguras ierunājas viņas "māte". Matiņi uz skausta saceļas stāvus.
-Aizveries! - Emīlija kliedz domās no visa spēka. Kaut viņas balss spētu izlauzties brīvībā un satricināt visu nožēlojami sterilo telpu, kurā viņa tik daudz reižu ir bijusi, pavadījusi neskaitāmi daudz stundu ar cerību, ka būs labi. Ka visbeidzot viņa atgūs ja ne sevi, tad vismaz normāla cilvēka dzīvi...
No meitenes mutes izlaužas gārdziens. Viņa jūt siekalas un asaras šķīstam uz visām pusēm un nemaz necenšas to visu vairs paturēt sevī. Emīlijai ir noriebies naktīs raudāt spilvenā, kas kļuvis vismaz par pieciem kilogramiem smagāks, piesūcoties ar pašas asarām. Viņai ir apnicis atļaut būt vājai tikai mirkļos, kad neviena nav blakus. Patiesībā viņai apnicis ir pilnīgi viss...
-Keita, lūdzu. - Mātes balsi nomaina daudz rupjāka un stingrāka, taču viņai nav bail arī no vīrieša, kas it kā ir meitenes tēvs. Salīdzinot ar bioloģiskajiem vecākiem, šie ir īsta medusmaize.
-Es jūs visus ienīstu! Man ir apnicis sēdēt šajā sasodītajā krēslā un justies kā nolādētam, izvārītam dārzenim, kas ar katru dienu arvien vairāk sāk pūt no iekšpuses! - Viņa turpina kliegt domās.
-Dakter, kas viņai kaiš... - Mātes balsī, protams, iezogas asaras. Tā taču notiek vienmēr, kad viņa nezina, ko darīt un pati nespēj kontrolēt radīto haosu. Viņa sāk pinkšķēt un meklēt glābiņu pie citiem.
-Neuztraucieties. Panikas lēkme, tas arī viss. - Ārsts cenšas satvert Emīlijas rokas, bet meitene šaurajā krēslā sāk kustēties kā savvaļas zvērs, kuru mēģina sagūstīt.
Viņai ir jābūt prom, līdzās savai draudzenei, nevis jātēlo cits cilvēks, kurš vēl ir nevarīgs un pilnīgi nelietderīgs sabiedrībā.
Ārsts ar laipnajām acīm paņem adatu ar caurspīdīgu šķidrumu. Emīlijai nav ne jausmas, kas tas ir, tomēr viņa saprot, ka tāpat neizbēgs no adatas, kas kuru katru mirkli pārdurs ādas niecīgo slānīti, lai izlaistu tās saturu vēnā.
Tieši tā arī notiek. Viņa izjūt īsas, asas sāpes, tomēr tās nav salīdzināmas ar to postošo vētru, kas valda viņas dvēselē.
-Viss būs labi. - Ārsts apskauj meitenes galvu un uzspiež īsu skūpstu uz viņas matiem, - Neuztraucies, viss būs kārtībā. - Viņa vārdi ir pārlieku ieaijājoši, lai Emīlija kritizētu to patiesumu atbilsoši situācijai un drīz vien viņas galva noslīgst pret krūtīm.
Iestājas tikai trula, necaurredzama tumsa. Kaut kur tālumā viņa saklausa vairākas balsis, kas savijas vienā murdoņā, tomēr miegs ir pārlieku spēcīgs, lai viņa iedziļinātos sarunā, kas noris starp vairākiem svešiniekiem.
Kad meitene no jauna atver acis, viņa atrodas mīkstajā gultā, cieši ievīstīta tikpat pūkainajā un ādai patīkamajā segā. Telpā neviena nav. Uz nelielā galdiņa ir novietota zupa oranžā krāsā un ūdens glāze.
Emīlija vēl aizvien jūtas diezgan nogurusi, tomēr domas ir trulas. Viņa nespēj izveidot nekādu paveidienu, lai atsauktu atmiņā pirmīt notiekošo. Meitene lēnām aizver acis, tomēr nespēj aizmigt.
Viņa prāto par tālāko nākotni - kas īsti notiks, kā viņa dzīvos tālāk un vai vispār tas ir nepieciešams...
Tad istabā ienāk Deivids. Viņš vairs neklauvē, jo zina, ka tāpat nespēs meiteni iztraucēt. Agrāk, kad Deivids skaidroja, ka pie durvīm pieklauvēt ir pieklājīgi, lai neiztraucētu otru cilvēku, viņa pie sevis bija tikai klusām nosmējusies. Kā gan viņš spētu traucēt, ja vienīgais, ko viņa dara, ir nekustīgi guļ gultā.
-Sveika. - Puisis izskatās patiesi nomākts. Nomāktāks, nekā citreiz.
-Sveiks. - Emīlija saka, bet, protams, Deividam šis vārds izklausās pēc kārtējās neartikulētās skaņas no viņas mutes.
Viņš klusām tuvojas meitenei un apsēžas līdzās pie gultas.
-Gribi ēst? - Puisis norāda uz zupu un Emīlija automātiski papurina galvu. Viņa nespēj domāt par ēdienu, kas būtu vēl jānorij, lai piepildītu kuņģi, kurā vairs nav vietas. Tas jau ir piepildījies ar asaru un izmisuma kamoliem.
-Piedod, ka šodien nebiju līdzās, kad tas viss notika... - Deividam notrīs balss, - Tavi vecāki teica, ka tu satrakojies, kad ārsts runāja par terapijas pātraukšanu. - Puisis runā.
Iestājas neliela pauze. Emīlija turpina blenzt griestos.
-Zini...es tavā vietā arī būtu dusmojies. Tev ir tiesības uz to. - Viņš saka. Emīlija uzmet puisim ašu skatienu. Viņš ir iegrimis domās, bet nedusmojas uz viņu. Laikam vienīgais cilvēks uz visas planētas, kas viņu nenosoda par neadekvātu rīcību pret ārstu un saviem tuvajiem.
-Es vispār nezinu, ko darītu, ja būtu tavā vietā. Bet es tevi mīlu, Keita. Vairāk par visu. - Viņš saņem Emīlijas roku. Viņa jūt trīsas visā ķermenī.
-Un nekad nekas to nemainīs. - Deivids turpina.
Tad viņš izvelk no kabatas gredzenu. Puiša acīs iemirdzas asaras.
Emīlijai gribas to iebāzt atpakaļ viņa kabatā. Tas nav viņas puisis. Viņa nav pelnījusi nekādu gredzenu.
-Keita, mums jāprecas. Esmu gatavs būt tev līdzās visu atlikušo mūžu. Es negribu, lai mēs būtu jebkad šķirti. - Viņš saka, - Tu taču arī, vai ne? - Balss ir cerību pilna.
-Es neesmu Keita! Es nekad nebūšu tava Keita un neesmu pelnījusi tevi! - Emīlija saka. Pār vaigiem sāk līt asaras.
-Neraudi, mīļā. Es zināju, ka tu arī to gribi tikpat stipri kā es. - Viņš satver Emīlijas galvu un apber to ar skūpstiem.
-Es to negribu... - Viņa izdveš, bet jau atkal tā ir tikai kārtējā murdoņa pār lūpām.
-Es zinu, mēs būsim laimīgi. Es tev piekrītu. - Tad Deivids uzmauc viņas pirkstā gredzenu un viņa no jauna aptver, ka patstāvīga dzīve un neatkarīgu lēmumu pieņemšana ir kaut kas tāls un viņai vairs neaizsniedzams.
