Keita
Mēs esam apmetušies pavisam parastā motelī ceļa malā. Laipnā administratore mums ierādīja guļvietu otrajā stāvā. Vēroju Edija saspringto ķermeni. Viņš sēž uz palodzes un truli raugās uz tukšo lielceļu.
Uzmanīgi apsēžos uz gultas malas un tā nodevīgi iečīkstas. No kājgaļa notraušu pabiezu putekļu kārtu un vēroju, kā sīkās daļiņas griežas pa istabu nespodras gaismas pavadībā.
Man ir bail ierunāties, lai nepateiktu neko muļķīgu vai lieku. Es zinu, ka Edijs ļoti pārdzīvo, ka neatrada savu iepriekšējo ķermeni starp ģimenes ainu, ko abi redzējām.
Bet ir taču ļoti daudz varbūtību, kur viņš tajā laikā atradās – jau devies uz darbu, izgājis patērzēt ar kaimiņiem, bijis garāžā un tā tālāk un joprojām.
-Mums jāmēģina vēlreiz. - Viņš ierunājas, un es saraujos, jo nebiju gaidījusi, ka tas šovakar vēl varētu notikt, - Es gribu vēlreiz turp doties. - Viņš izbrauc ar roku caur matu ērkuli.
-Tas neko nemainīs. Tu tikai iedzīvosies depresijā un liekās nepatikšanās. - Es rūgti atgādinu, nevēlēdamās, kaut man tas būtu jāsaka, tomēr man negribas arī klusēt.
-Kā tu to domā – iedzīvošos liekās nepatikšanās? Tas, ka es gribu atgriezties pie savas sievas un bērniem nozīmē, ka vēlos iekulties nepatikšanās? - Viņa balss kļūst asa un teju vai neizturama.
Es paceļu gaisā abas plaukstas un nedaudz atkāpjos. Man nevajag šīs drāmas.
-Esmu nogurusi, piedod. - Tikai nosaku un ātri palienu zem segas, kas atgādina bērnību vecmammas lauku mājā. Uzvelku to līdz pat degunam un mēģinu atslābināties, lai ātrāk iemigtu.
-Ej ratā! - Edijs nokliedzas un tad izmetas ārā pa durvīm. Troksnis ar kādu tās aizcirtās, vēl aizvien atbalsojas manās ausīs. Es izslēdzu naktslampiņu un pagriežos uz muguras, lūkodamās griestos.
Varbūt es biju pārāk asa un netaktiska, taču man vajadzēja viņam atvērt acis. Grozos no viena sāna uz otru, nespēdama tā arī aizvērt acis. Visu laiku prātā stāv viņa vilšanās pilnā seja un niknums. Viņš dusmojas un viņam ir visas tiesības uz šādu rīcību. Arī es dusmotos, ja pēkšņi mana iepriekšējā būtība, kas bija visa mana pasaule, būtu pazudusi.
Visbeidzot pieceļos gultā sēdus un saberzēju acis. Man nav ne jausmas, kurp viņš devās, bet arī man ir jātiek prom. Un tad man prātā iešaujas pārāk neprātīga doma, taču man to ļoti gribas īstenot. Neziņa beidz mani nost.
Uzvelku apavus un pārmaucu pāri galvai milzīgu, bezformīgu džemperi ar kapuci un esmu gatava doties tumsā.
Administratore pirmajā stāvā ir iesnaudsies un nemana nekādas kustības, kas notiek apkārt. Uzmanīgi aizveru aiz sevis durvis, un te nu es esmu – pilnīgā tumsā, nezinādama, kur iet un ko darīt. Ieklausos, bet nedzirdu Edija soļus tuvojamies.
Man vajag atrast kādu vietu, kur būtu iespējams kocentrēties un pilnībā aizmirsties uz laiku. Es zinu, ka tas, ko grasos darīt, nekādā ziņā nav pareizi vai apsveicami, bet man ir jāzina atbildes.
Pēc kādām pāris minūtēm atduros pret mežu. Savādi, kas tas mani nebiedē, bet gan nomierina. Zem kājām krakšķ lūstošie zari un čiekuri. Ieelpoju atsvaidzinoši dziedējošo priežu aromātu un labpatikā nopūšos.
Es laikam esmu dīvaina. Agrākā es būtu bēgusi, ko kājas nes (par daudz šausmu filmas) prom no meža, bet šobrīd – tā ir vienīgā vieta, kur varu ļauties emocijām un būt es pati.
Izlemju, ka pārāk dziļi tomēr nedošos, jo šī ir sveša vieta. Atspiežos pret sūnām klātu koku un aizveru acis. Paiet vairākas minūtes līdz man izdodas gūt patiesu mieru sevī. Es atlaižu visas raizes un šaubas.
Apziņa pamazām pārklājas ar vieglu miglu. Es paceļos gaisā un neredzu neko. Vēdērā kņud, bet sajūta ir pārāk īslaicīga, lai to pilnībā notvertu. Tad manā priekšā no jauna parādās jau labi zināmā māja. Šoreiz tajā neviena nav, vai vismaz pirmajā mirklī tā tikai šķiet.
Virtuve ir akurāti sakārtota, ne miņas no brokastīm vai kādas citas ēdienreizes, pēc kuras būtu palikušas drupačas vai sulas apļi uz galda virsmas.
Jūtos vainīga, ka staigāju pa Edija māju bez viņa paša. Iekļūstu vispirms abu meiteņu istabā, kur rozā krāsa ir manāma it visā – sienas, pūkainais paklājs, pildspalvas un klades. Uz lielā rakstāmgalda atrodas ģimenes kopbilde. Meitenes tur ir pavisam mazas, Edijs ir apskāvis izskatīgo tumšmati, bet viņa rokās tur abos bērnus, kas kamerai velta bezzobainu smaidu.
Dodos prom, juzdama kamolu kāpjam kaklā.
Nākamās durvis aizved uz guļamistabu. Lai gan māja izskatās nevainojama, šajā telpā valda pilnīgs haoss. Gulta ir nesaklāta un savandīta, uz grīdas mētājas drēbes un kaut kādi papīri. Atvilktnes ir atstātas vaļā. Šajā istabā es neatrodu nevienu fotogrāfiju, kur būtu redzama visa ģimene vai vismaz daļa no tās.
Pārskatu skapi un atrodu tajā tikai sieviešu drēbes. Uz spilvena pamanu izžuvušus tušas nospiedumus.
Kaut kas šajā visā man nepavisam nepatīk... Kaut kas...
Istabas durvis pēkšņi atveras un tajās parādās brunete no fotogrāfijas. Es automātiski sastingstu un vainīgi skatos viņai virsū, prātodama kādu attaisnojošu iemeslu, kāpēc esmu šeit, bet sieviete tikai pabrāžas man garām.
Viņa, protams, neredz. Vēroju viņas kustības. Viņa izvelk no skapja vispirms vienu drēbju gabalu, tad to samaina pret citu un tā vairākas reizes.
Kad visbeidzot viņa izlēmusi par labu ādas biksēm un AC/DC T-kreklam, viņa ar abām rokām noslauka seju un izmetas atkal ārā pa durvīm. Es sekoju.
Mēs iesēžamies mašīnā un viņa ieskatās atpakaļskata spogulī. Tad uzliek saulesbrilles.
Man nav ne jausmas, kurp mēs braucam, bet tas šķiet svarīgi, vismaz es to tā jūtu.
Tad viņa ieslēdz mūziku. Salonā atskan AC/DC. Man šķiet, ka tā ir viņas mīļākā grupa, līdz sieviete aptur mašīnu tieši pie kaspētas...
-Es pat uzvilku tavu kreklu un klausos grupu, kas man agrāk riebās. Esmu gatava darīt visu, lai tikai tu atgrieztos. - Viņa runā klusi, bet es saprotu katru vārdu.
Sajūtu aukstas tirpas, kas mani pārņem.
Tad viss pagaist, un es esmu mežā. Edijs mani ir atradis.
-Keita! Es nespēju aizceļot... - Viņa balsī jaušas izmisums, - Kur tu biji?! - Viņš vaicā.
-Es...es biju pie sevis. - Izdvešu, nespēdama saprast, kā lai paskatos Edijam acīs un pavēstu, ka viņa iepriekšējais ķermenis ir dziļi zem zemes.
