Keita
Mēs braucam mūžību un vēl mazliet. Mašīna traucas cauri ceļam, ko no abām pusēm ieskauj koki, pēc tam seko klajš lauks un pilsēta bez jebkādām dzīvības pazīmēm.
Vairākas reizes aizmiegu un iegrimstu nesaprotamos murgos, kuri rauj mani atpakaļ pie Kerijas uz nelielo koka mājiņu, kur mums abām vajadzēja atpūsties.
Es redzu, kā viņa no rīta pamostas un saprot, ka manis vairs nav blakus. Vairākas reizes Kerija manā acu priekšā ir izgaisusi vai pārvērtusies par briesmoni, kas cenšas mani notvert un atvilkt atpakaļ pie sevis.
Tad es atveru acis un saprotu, ka tas viss ir bijis tikai smadzeņu safantazējums. Es esmu mašīnā, nosacīti drošībā kopā ar Ediju.
-Nespēju noticēt, ka mēs to izdarījām. - Viņš saka, turpinādams stūrēt. Neesmu pamanījusi, ka esam iebraukuši jau rītausmā. Gaisma ir sākusi tik tikko aust, izkliedējot zemei tik tuvu esošo balto miglas vāli, kas laiski veļas pāri laukiem un ceļam.
-Es arī. Bet viss taču nav beidzies. - Rūgti atgādinu, baidīdamās, ka kurā katrā mirklī kāds mūs var notvert.
-Viņi sāks interesēties tikai pēc vairākām dienām. Tad jau mēs būsim tālu prom uz visiem laikiem. - Viņš saka un piestāj mašīnu ceļa malā, - Mums vajadzētu izkāpt –šādu skatu nedrīkst laist garām. - Dzirdu, kā vīrietis atsprādzē drošības jostu un tad atver savas durvis.
Arī es sekoju viņa piemēram un ļauju aukstajam gaisam apsaukt manu tā jau drebošo ķermeni. Dzestrais rīta pieskāriens liek zobiem ieklabēties, bet skats ir vienreizējs, tāpēc var paciest šādas neērtības.
Mēs dodamies tieši pretī saules stariem, kas apspīd kādu lauku. Rudens aromāts uzvirmo gaisā un tas man atsauc atmiņas par Emīlijas dzīvi.
Svaigais zilums tieši uz vaiga kaula smeldz kā traks. Emīlija tam pieskaras ar pirkstu galiem un viss ķermenis automātiski saraujas sāpēs. Tēva sitieni allaž ir bijuši paši sāpīgākie, kas vien var būt – gan fiziski, gan arī emocionāli.
Pēc vairākiem sitieniem, kas bija raidīti viņas sejas virzienā, meitene bija izmetusies ārā no mājas, atpakaļ neatskatīdamās. Nāsīs iecirtās svaigā rudens smarža – pa pusei trūdošu lapu un nogatavojošos ābolu aromāts, kas ienes ikdienā jaunas vēsmas.
Emīlija piespiež kājas kustēties ātrāk un viņa uzsāk skrējienu. Meitene nezina, kurp vēlas nonākt un ko satikt. Visbeidzot viņa atduras pret pussagruvušo ēku, kur pirmo reizi satika Keriju.
Viņa dodas iekšā, lai nedaudz atpūstos pēc intensīvā skrējiena un atduras pret Kerijas stāvu, kas saritinājies guļ uz zemes, cieši piespiedis sev klāt netīro matraci.
Kerija tajā pašā mirklī atver acis un Emīlija nespēj savējās atraut no meitenes. Viņas tikai raugās ilgu laiku viena otrā, mēmi klusēdamas, jo nav jau īsti, ko teikt.
Laiks iepauzē, zemeslode pārstāj griezties un ir tikai mirklis.
Un tad Emīlija izjūt šo savādo silti strāvojošo sajūtu, kas pamazām pārņem kāju pirkstus un gaismas ātrumā virzās uz augšu.
-Mums nevajadzēja Keriju tur pamest. - Es saku, attapdamās no tikko piedzīvotā. Viss vēl aizvien šķiet tik reāls, automātiski meklēju veco māju un Keriju, bet apkārt jau nekā nav.
-Beidz, Keita, nedomā par Keriju. Viņa tiks galā un izdzīvos tajā vilku midzenī, jo viņa ir savējā. - Viņš saka, draudzīgi satverdams un saspiezdams manu plaukstu.
Es tikai īsi pamāju, lai gan nejūtos pārliecināta par viņa vārdiem.
-Mums jādodas ceļā. Un jāatgriežas savās iepriekšējās dzīvēs. - Edijs pātrauc maģisko mirkli, un es atkal pamāju, it kā būtu palikusi bez vārdiem.
-Es tev palīdzēšu atrast sevi. - Es saku, atgūdama runas spēju.
-Esi pārliecināta? Vai tev būs viegli atgriezties? - Viņa balsī ieskanas patiesas raizes.
-Viss būs labi, es ļoti labi zinu, kur uzmeklēt savu ķermeni. - Pasmaidu. Nevaru vien sagaidīt Deivida un vecāku reakciju, kad viņi sapratīs, ka esmu atgriezusies citā ķermenī.
-Labi, tad mums vēlreiz jāizpilda viss process, lai paskatītos, kurp tieši mani meklēt. - Viņš saka, un mēs sadodamies rokās.
Viņa siltais un ciešais tvēriens liek atslābt muskuļiem un pazust saspringumam.
Es aizveru acis un ļaujos savādajai tukšuma sajūtai. Tā pieņemas spēkā un smacē. Mēs nekustamies, bet ļaujamies.
Un tad jau esam tālu prom, pacēlušies vairākus metrus virs zemes un miglas, kas turpina plūst pāri laukam un ceļam.
Mūsu rokas vēl aizvien ir sadotas. Tā ir daudz drošāk nenojukt un nepazust.
Es redzu Edija māju, viņa sievu un bērnus. Visi brokasto. Sieviete malko apelsīna sulu un pāršķirsta vietējo avīzi, kamēr bērni skatās planšetdatoros un ķiķina par kādu smieklīgu kaķu video.
No malas izskatās pēc laimīgas ģimenes, tikai es pamanu viņas pierē rūpju grumbas un acis pauž skumjas un tādu kā tukšumu.
Viss ir it kā labi, bet tajā pašā laikā pārvērties gruvešu čupā.
Jūtu spriedzi Edijā, viņš ciešāk satver manu roku.
Mēs pārmeklējam māju – tā ir nevainojami skaista – ieturēta brūnos un krēmkrāsas toņos, teju katrā fotogrāfijā ir redzamas meitenes. Vienā es pamanu arī Edija iepriekšējo ķermeni – stalts augums, nedaudz iesirmi deniņi un brilles.
Nespēju noticēt, ka puika, kas atrodas man līdzās, ir tas pats cilvēks.
Mēs pārmeklējam it visus stūrus, kamēr atlikusī ģimene turpina mierīgi brokastot.
Tad viss lēnām izgaist – mums ir laiks atgriezties realitātē.
Tas notiek pārāk ātri, jūtamies tā, it kā tikko būtu aplieti ar aukstu ūdens šalti.
Edijs pamirkšķina acis.
-Kāpēc es tur neatradu sevi? - Viņa balsī jaušas teju taustāms izmirsums. Es nudien vēlos, kaut spētu atbildēt uz viņa jautājumu.
