Es nekad nezināju, kā ir pazaudēt sevi. Kā ir zaudēt kontroli pār savu ķermeni un domām, kas piederēja tikai man. Tukšuma sajūta pieaug ar katru sekundi, ja vien es spētu izsekot līdzi laikam. Bet es nespēju.
Šķiet, ka manis nav un nekad arī nav bijis. Atmiņas par manu ģimeni, draugiem un mīļoto puisi sabirzt putekļos. Tās sašķīst nebūtībā un nav vairs salasāmas kopā. Es taustos tumsā, izmisīgi meklēdama gaismu, bet arī tās nav.
Itin nekā vairs nav. Mana iepriekšējā pasaule ir izslīdējusi cauri pirkstiem, un es nespēju neko darīt, lai apturētu šo neatgriezeniski iznīcinošo procesu. Vēl aizvien ķermeni un domas klāj mīkstas dūnas. Man vajadzētu justies labi – brīvai, tomēr es nespēju.
Uz īsu mirkli man izdodas satvert pēdējās atmiņu paliekas par mašīnu, kas tika salocīta kā metāla kārbiņa un diviem cilvēkiem, kas tajā atradās. Tur bija puisis un meitene, bet es nevienu no tiem nepazīstu.
Meitenes galva atspiedās pret stūri, viņas asinis savādi mirdzēja krēslainajā apgaismojumā, kas bija sajaucies ar mašīnu starmešu spilgto gaismu. Puisis viņu kratīja un kliedza, bet es nedzirdēju ne skaņas. Viņš turpināja kliegt klusumā, izmisīgi vēlēdamies pamodināt meiteni.
Es nezinu, kāpēc, taču kaut kas redzētajā man šķita pazīstams. Tas bija kāds pavediens, kas zaudējis jēgu un nomaldījies. Es jau atkal taustos tumsā, lai to satvertu. Mīkstās dūnas apgrūtina manu domāšanu. Viss atkal ir pazudis.
Es kaut kur peldu. Un tad no jauna krītu mīkstās dūnās. Jau atkal tik pazīstamās izjūtas nespēju ietvert domās. Es nejūtu sevi un nespēju saprast, kāpēc ar mani ir noticis tieši tā. Kas es biju vakar? Kas pirms gada?
Pēkšņi es no jauna krītu, tikai šoreiz sajūtas ir citādas. Tas vairs nav patīkamu dūnu mākonis. Es veļos cauri ledus aukstai tumsai, kas vēlas man pieskarties. Aizžmiedzu acis un cenšos kliegt, bet arī nespēju. Gluži kā tas puisis sadauzītajā mašīnā.
Es turpinu krist, vēloties, lai šis viss ātrāk beigtos. Un tad manu ķermeni sagrābj neizsakāmi agoniskas sāpes. Es no jauna kliedzu. Lūdzu, kāds taču palīdziet!
-Ei, viņa ir pamodusies! - Kā caur biezu vati sadzirdu vāru balsi. Tā ir diezgan spalga un neskanīga. Tā griež ausīs.
Pēc tam seko soļi. Daudz soļu. Manas acis lēnām atveras. Tajās iespīd nespodri dzeltena gaisma, un es tās atkal aizžmiedzu. Pamazām mans augums aprod ar fizikālo telpu.
-Ema ir pamodusies! - Sadzirdu vīrieša balsi pie galvas un sabīstos. Tā ir skarba un asa, pretēji tai, ko dzirdēju pirms neilga brīža.
Jau atkal kārtējie soļu pāri, un es saskatu vairākus cilvēkus, kas sastājušies man apkārt un vēro, it kā es būtu kāda dārga statuja vai unikāla glezna.
-Bāc, Ema, mēs jau domājām, ka tu esi atmetusi pedāļus! - Vēl kāds iesaucas un pārējie ieķiķinās.
Es automātiski paceļu gaisā rokas, meklēdama uz tām asiņu paliekas vai jebkādus ievainojumus, jo man šķita, ka es...asa gaisma, bremžu kaukšana, koks, kliedzieni...
Manas rokas ir pilnībā veselas, un tās ir noklātas viscaur ar tetovējumiem!!!
Tie patiešām ir īsti zīmējumi uz ādas, ko nevarēs nekādīgi atmazgāt. Tur ir pilnīgi viss – uzraksti sajaukušies ar miroņgalvām, kuras caurvij rozes.
Pēkšņi prātā uzplaiksnī neliela atmiņa par to, kā es bērnībā līmēju uz rokām tetovējumus. Es vienmēr biju vēlējusies kādu nelielu akcentiņu, kas paspilgtinātu manu personību, bet ne jau notetovēties ar tik briesmīgiem tetovējumiem!
Uzplaiksnījums izgaist nebūtībā. Sirds dauzās kā negudra. Man apkārt stāv bariņš svešinieku, kurus redzu pirmo reizi mūžā. Viņi visi runā tā, itkā mēs būtu pazīstami visu mūžu vai vismaz daļu no tā.
Es ieķeros metāla kušetes sānos.
-Ema, tev viss labi? - Cauri baram paspraucas kāda meitene ar neticami gariem, tumšiem matiem. Arī viņas iedegušo ādu klāj tetovējumi. Viņas apaļās, brūnās acis pievēršas tieši manējām, un es aizturu elpu.
Viņa pēta manu dvēseli. Es vēlos ierausties stūrī un paslēpties, lai neviens mani nekad neatrastu. Es vēlos bēgt...
Es redzu viņas skatienu. Tas ir savāds. Meitene pienāk pie manis un apsēžas kājgalī.
-Ema, man šķita, ka tu nekad nepamodīsies no tās koka devas. - Viņas balsī jaušas patiesas bažas.
-Un tad mums tevi nāktos pamest šajā angārā, lai menti nedomātu, ka esam līdzvainīgi. - Kāds no puišiem iesaucas un iemalko kaut kādu šķidrumu.
-Aizveries, Den! - Meitene viņam velta iznīcinošu skatienu. Es pamanu uz viņas pleca nelielu tetovējumu. Tur rakstīts "Emīlija. Mūžam un vienmēr".
Kāds man palīdz piecelties. Apkārt visi kaut ko murmina, smejas un vienkārši ķircinās.
Visapkārt valda netīrība un haoss. Mans ķermenis ir stīvs.
Dodos uz vietu, ko visi dēvē par tualeti. Pirmais, ko daru, ieskatos netīrā spogulī, meklēdama no atmiņām tik pazīstamos sejas vaibstus un kastaņbrūnos matus.
Es no tā neko neatrodu. Man pretī raugās platas, zaļas acis un īsi apcirpti blondi mati. Daļu manas sejas klāj kaut kāds uzraksts latīņu valodā, lūpā un degunā mirdz pīrsingi. Man mugurā ir bezroku krekliņš, līdz nabai stiepjas tīkliņzeķubikses, kas pavilktas zem džinsām ar milzīgiem plēsumiem.
Pieskaros sejai, izbraucu ar roku cauri matiem, pavirpinu pirkstos nelielo metāla riņķīti.
Un tad pār mani nāk šausminoša atskārsme – tā neesmu es. Nekas no šīs svešinieces nepieder man.
Ne notetovētais augums, ne apsarkušās acis, blondie mati un piedauzīgās drēbes.
Pagriežu plecu un atrodu tur līdzīgu tetovējumu, kā tai meitenei.
Manējais vēsta: "Kerija. Mūžam un vienmēr".
Man gribas bēgt, bet svešais ķermenis seko. Dvēsele raujas uz āru, bet nekur nespēj tikt.
Panika manās krūtīs briest aizvien lielāka. Kā es šeit nokļuvu un kur ir mani tuvinieki?
Cenšos rakņāties savā prātā, lai no jauna atrastu kaut mazāko kopsakarību, bet vēl aizvien viss šķiet pārlieku neaizsniedzams.
Pie durvīm atskan klauvējiens. Es salecos.
Pie manis pienāk tā pati meitene. Kerija, ja pareizi atceros.
-Ema, man tāds prieks, ka ar tevi viss ir kārtībā. - Viņa saka un metas man klāt, lai skūpstītu.
Vienā mirklī viņas vietā saskatu kādu puisi ar mīlīgām bedrītēm vaigos. Es nepaspēju noreaģēt, viņas lūpas jau ir piespiedušās manējām, un es nespēju izdarīt neko, lai izrautos un mestos bēgt.
